Ja lasi šo tekstu, Tev ir ķermenis. Ja Tev ir ķermenis, Tev ir ko teikt!
Gaidīsim rakstus mūsu e-pastā zurnals.tverums@gmail.com līdz 2024.gada 8.janvārim.
Septītajā numurā gaismā celsim ķermeni, kas rietumu filosofijā tik ilgi ticis atstāts prāta ēnā, neizpētīts un nosodīts, augstākajām cilvēciskās esamības formām nereti tiekot saistītām ar neķermenisko. Prāta darbība un domāšana filosofijas vēsturē bieži skatīta kā pretēja afektiem, ķermeniskiem “šķēršļiem” un juteklībai vēl plašākā nozīmē. Ideju vēsture bieži ir ķermeņa nicināšanas un mizantropijas vēsture. Tomēr jau kopš Aristoteļa ir skaidrs, ka ķermenis ir būtiska un nepieciešama garīgās esamības daļa, ķermenis ir kas vairāk par dvēseli nesošu gaļu. Tā iespaids vēl tikai sāk atklāties mūsdienu cilvēkam, kas palēnām atgūst savu miesu un asinis un sāk apzināties labu un ļaunu, ko ķermenis ienes mūsu dzīvē.
Ķermeņa reabilitēšanas projekts parver iespēju risināt plašu jautājumu klāstu. 20. un 21. gs. sekularizētā empīrisma kontekstā ierasts ir kļuvis fizikālā redukcionisma skatījums, kas identificē smadzenes ar prātu, taču varbūt no ķermeņa atsvešinātajam prātam vēl ir iespējama aizstāvība vai tieši pretēji – vajadzīga pēdējā nagla zārkā? Ķermeņa atgūšana nav tikai problēma apziņas filosofijā vai epistemoloģijā, tai ir politiski aspekti. Iespējams, Tev ir svarīgi ne tikai praktiskā, bet arī teorētiskā darbībā cīnīties pret Mišela Fuko diagnozi, ka dvēsele, anonīma sabiedriskā doma, zinātne un likumdošana ir ķermeņa cietuma četras sienas? Ko un kad cilvēks drīkst zināt par savu ķermeni? Un vai ķermenis, kailā dzīvība ir vienīgā vērtība, kuru mūsdienu sabiedrība ir gatava aizsargāt? Vai varbūt Tev visvairāk rūp cilvēka galīgums, esamība starp piedzimšanu un nāvi?
Sofija un Toms zina, ka Tevī ir divi vilki: viens neraksta filosofiskus tekstus, otrs raksta. Atbrīvo rakstītāju sevī!