Runa nav par pareizrakstību vai piedienīgumu – grafiti ļauj paust visu tā patiesajā, brutālajā (raw) formā.
2024. gada vasarā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētajā Vasaras skolā “Valodas sociālie un politiskie konteksti” neviļus satikās vairāki jauni cilvēki ar dažādām idejām, iecerēm, kā arī mākslinieciskajām un akadēmiskajām interesēm. Iepazinuši Valmieras jauniešu tikšanās karstos punktus, kuratores Patrīcijas Kuvē (Couvet) pavadīti viņi uztapināja projektu: grafiti valodas un formu analīzi neliela zīna formātā (kas vēljoprojām atrodams interneta dzīlēs).
Vasara pagāja, jaunie cilvēki devās savos ceļos, un tomēr – atmiņas par projektu nenorima nemaz. Tā 2024. gada nogalē radās ideja par jauna uzsaukuma veidošanu, un projekts “GraffitO! No ielu mākslas līdz jauniešu labbūtībai’’ ieraudzīja gaismu.
Projekta grupas sastāvā apvienojušies Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju “Kultūras socioloģija un menedžments” 2. kursa studenti – Anete Liepiņa, Valts Valters Kronbergs, Sigita Urlovska, Elizabete Granta – un vasaras skolā iepazītie domubiedri – Rūdis Bebrišs, Kitija Mirončuka, Mika Solomons, Katsarina Silvanoviča. Katrs dalībnieks sniedza savu unikālo pienesumu no filosofiskām pārdomām un mākslinieciskām pieredzēm līdz radošām idejām pasākumu veidošanā un vēl vairāk.
Projekts “GraffitO! No ielu mākslas līdz jauniešu labklājībai’’ tiecas izpētīt grafiti lomu un nozīmi (Valmieras) 13–16 gadīgo jauniešu dzīvēs, pētot, kāpēc šie vizuālie darinājumi top un kā tie atspoguļo jauniešu labklājību un labbūtību. Sadarbojoties ar vietējo kopienu un māksliniekiem, veidojot dialogu ar grafiti (potenciālajiem) autoriem un plašāku sabiedrību, projekta grupa piedāvā grafiti aplūkot kā būtisku pašizpausmes veidu, ko nevajadzētu vienmēr slēpt vai uzskatīt par nepieņemamu, bet daudzināt un izprast. Projektā būtiska loma ir ne tikai pētniecībai, bet arī radošām aktivitātēm un diskusijām ar jauniešiem Valmieras skolās. Un jau šī gada jūlijā nogalē projekta komanda aicina ikvienu uz Valmieru, kur pilsētas svētku paspārnē 26. jūlijā vakarā tiks atklāta pētniecībā balstītā izstāde “Graphic Content” (skatāma līdz 3. augustam) un 27. jūlijā rītā norisināsies filosofa Rūda Bebriša vadītā lekcijdarbnīca “Kāpēc ķēpāt?”. Tikmēr šajā rakstā: projekta dalībnieku iespaidi un pārdomas par Valmieras grafiti – ko tie stāsta un kā notvert to noskaņas un vēstījumus.
1. Pirmā tikšanās vieta – Valmieras Gaujas krasta vidusskola
Katsarina Silvanoviča: Ar skribelējumu, kurā redzams vīriešu dzimumloceklis, sastapāmies pavisam nejauši – tas sākotnēji atklājās kā primitīva zemapziņas manifestācija. Kā ne kā, jebkurš, kuram tiktu iedota pildspalva ar norādi kaut ko uzzīmēt, 9 no 10 gadījumiem uzrakstītu savu vārdu, uzzīmētu locekli vai pieteiktu kādu politisku vēstījumu.
Šajā kontekstā zīmētās formas liecina par radikālās brīvības un autonomijas sastapšanos ar toksisko vīrišķību: mūsu ielas, sienas un prāti ir gluži vienkārši okupēti ar falliskiem attēliem; tas ir kā apliecinājums maskulīnajai vēlmei iezīmēt savu teritoriju. Šīs formas atgādina mums arī par cerīgāku apzīmējumu – "big dick energy" (lielā locekļa enerģija), ko kāds “Urban Dictionary” lietotājs saista ar “skaļu un trakulīgu enerģiju, ko izstaro kāds ar iespaidīgu fallu, par ko nevienam nav nepieciešams stāstīt. Enerģija runā pati par sevi.”
2. Valmieras stikla rūpnīcas tunelis
Sigita Urlovska: Ņemot vērā, ka nereti jaunieši zīmē un skribelē tekstus vai simbolus par un ap tabu tēmām, piemēram, cilvēka intīmajām anatomiskajām daļām, par ko nav pieņemts runāt, ir paradoksāli, ka šeit autors arī ir veicis skribelējumu uz sienas, pārkāpjot normas, taču tajā pašā laikā ar tekstu norāda, cik šie jauniešu zīmētie tabu simboli ir bērnišķīgi. Autors, savuprāt, ir pārāks par “sīkajiem”, jo nezīmē “krānus”, – tā vietā viņš uzraksta tekstu par to, cik tas ir nesmieklīgi.
3. Valterkalniņš
Anete Liepiņa: “LABI BOSS” iemieso varas un brīvības deju, kā arī ietver identitātes, varas un sociālās tēmas. Tā ir spēle ar sevi, autoritāti un grupām. “Labi boss” var būt gan sociālās identitātes apzīmējums, gan piekrišana kādam līderim. Tas var būt apstiprinājums, izaicinājums vai noslēpums, kas slēpjas aiz ironijas un humora maskas. Es pati šo frāzi dažreiz izmantoju, kad apnikusi kāda cita uzstājīgā gudrošanās.
Kitija Mirončuka: Dažos grafiti novērojamais humors ļoti uzjautrina, tomēr tikpat interesanti ir palūkoties, kā pieņemtas sociālās lomas tiek mācītas, atkārtotas un tradētas. [1] Vai jaunietis jau ir tik pieradis sekot pavēlēm, ka ir gatavs visus uzrunāt par bosiem, vai arī šī ir jaunieša cīņa pret sociālajām šķirām, lomām un varām? Kam šī ziņa ir vispār adresēta: vecākiem, brāļiem, draugiem vai ikvienam?
4. Valmieras Valsts ģimnāzija, atpūtas vieta
Kitija Mirončuka: Aiz identitātes meklējumiem izgaistošo burtu paliekas liecina, ka ir tikai viena pareizā atbilde: visi, kas izlasa šo ziņu, ir “lieli geji”. Un, iespējams, arī šāda atbilde kādā sašūpotu zemi, ikdienā zināmo un liktu sevi pārvērtēt. Taču interesantāks ir novērojums, ka šī izklātne ir daļa no šķirstāmu lapu kopas, – līdz šai atbildei ir jānonāk, šķirstot lapu pēc lapas, lēnām atklājot patiesību par to, kas tad mēs esam.
5. Valmieras Valsts ģimnāzija, lapene
Kitija Mirončuka: Grafiti – sienu skrāpējumi, ar marķieriem veikti zīmējumi un jebkuri citi skribelējumi uz visiem pieejamajiem objektiem – ir kā publiskā runa, kuras autors vairs nepiedalās nozīmju veidošanas procesā. Tā kā reti kuram darbam būs paraksts vai identifikators, tad, šķiet, grafiti dzīvo savā nodabā, bez mākslinieka un autora. Taču tas neliedz šiem skribelējumiem būt dzīvelīgākiem kā jebkad: skaļi saukļi, mīlestības apliecinājumi, joki un rupjības, simboli un uzraksti atdzīvojas, tiklīdz garāmgājējs nolemj tos aplūkot un palasīt. Garāmgājējs kļūst par pastarpināto nozīmju veidotāju, kas atdzīvina vietai un laikam piesaistīto grafiti. Šīs īpatnības rezultātā grafiti skaidri atklāj, ka māksla ir dzīva un kustīga saziņa, process un telpa, kurā cilvēkiem ir iespēja būt patiešām atklātiem, īstiem un sastapt to, ko citādi neviens neatļautos (vandalisma noskaņās) uzskrāpēt, uzzīmēt un ieskribelēt uz citu īpašuma. Šī māksla nedzīvo tāpēc, ka tā ir visiem pieejama un atšifrēta, – tā dzīvo, jo tā pauž emocijas, kas pastāvēs arī tad, ja šo darbu neviens nepamanīs.
6. Pārgaujas vidusskolas apkaime, garāžas
Sigita Urlovska: Valodas policija: “pietrūc” ir uzrakstīts nepareizi, jo vārda “pietrūkt” pareizā tagadnes locījuma forma būtu “pietrūksti”. Kā arī – pēc uzrunas “mammu” nav komata, tāpēc nav ievērots arī pareizs pieturzīmju lietojums. Citādi – teksts ir sērīgs.
Rūdis Bebrišs: Turot prātā domu par valodas nepareizību, te labi atbalsojas doma par valodas apguvi, ko, šķiet, noformulējis Noams Čomskis. Pieņemsim, ka šī grafito autors ir vai nu ārzemnieks, kas latviešu valodu vēl mācās, vai arī jauns un nezinošs bērns (varbūt par to liecina arī sauciens pēc mammas), tik jauns, ka arī dzimto valodu vēl nav pavisam kārtīgi apguvis. Kas te ir būtiski – nav tā, ka valodas apguves ziņā šie cilvēki būtu nezinoši; kaut kādas valodas kopsakarības (piemēram, noteikta veida vārdu locīšanu) viņi ir paguvuši ielāgot, tāpēc šīs zināšanas loģiski attiecina arī uz citiem vārdiem, bet kļūdās, jo nezina konvencijas un izņēmumus. Citiem vārdiem: šo gadījumu noteikti varētu iekļaut kādā bērnu darināto jaunvārdu apkopojumā, kuri mūs – zinātājus – allaž uzjautrina un kuru internetā ir papilnam.
Kitija Mirončuka: Runa nav par pareizrakstību vai piedienīgumu – grafiti ļauj paust visu tā patiesajā, brutālajā (raw) formā. Attiecīgi, ja neļaujamies mirkļa iespaidiem un baidāmies kļūdīties, kas gan ļaus izjust cilvēka sāpes un pa ilgiem laikiem būt aci pret aci ar cilvēka patieso iedabu?
7. Valmieras autoosta
Mika Solomon: “X” burta atkārtojums nav vārds, bet tam ir nozīme, kas sakrīt ar tā rakstīšanas katartisko raksturu. Tas simbolizē daudzas lietas, piemēram, precīzas vietas iezīmēšanu, kaut kā liegšanu un nelikumīgas, bīstamas, intensīvas tēmas. Šajā gadījumā “x” burti aizpilda visu ķieģeli un turas robežās, it kā ķieģelis būtu rāmis vai audekls. Zīmes tika šķietami ātri ieskrāpētas, radot sajūtu, ka varbūt to bija patīkami rakstīt. Burtu “x” bieži izmanto kā slēpto ciparu vai rakstzīmju aizstājēju, piešķirot tam universālu raksturu. Neko konkrētu ar vārdiem nepasakot, ir brīvība baudīt procesu (lai gan šķiet, ka tas jebkurā gadījumā saskan ar burtu “x”). Varbūt ir vērts arī apjaust, kā “x” zīmes te veido tādu kā kurpju auklas vai korsetes efektu ar negatīvo vietu ķieģelī.
8. Valmieras stacija
Anete Liepiņa: “Zin ko? :D Neko! :D” notver pašironisko apziņu un variē par zināšanu nebeidzamo “mērīšanu” un robežām. Varbūt arī par eksistenciālismu un jēgas meklējumiem. Kāda ir jēga? Vai ikdienišķām lietām ir nozīme? Varbūt vieglāk ir palikt pašironiskā sevis un pasaules “nekas”? Tajā kas neizteikts, nezināms un neatrisināts?
Kitija Mirončuka: Ričards Rortijs saka: “Ironija ir ja ne savā būtībā negatīva, tad vismaz skeptiska. Ironistiem ir nepieciešams kaut kas, par ko viņi varētu šaubīties, kaut kas, no kā viņi ir atsvešināti.”[2] Vai šajā gadījumā ironizētāji pauž savu sašutumu par neizzināmo pasauli, nesasniedzamajiem izcilības griestiem vai arī vienkārši apzinās – “nav ko iespringt, kas būs, tas būs”?
Rūdis Bebrišs: “Nekas neveido pretjēdzienu esošajam, bet gan sākotnēji piederas esošā būtībai. Esošā esošumā noris Nekas nīcinājums (das Nichten des Nichts). [..] Tas – Nekas savā nīcinājumā – mūs tieši sūta pie esošā.” – tā Martins Heidegers lekcijā “Kas ir metafizika?” profesora Raivja Bičevska tulkojumā. Proti, tikai fundamentāli apslēpta un ontoloģiska Nekā dēļ mēs vispār varam teikt, ka zinām kaut ko par to, kā ir.
9. Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolas apkaime, pietura
Rūdis Bebrišs: Skricelējumiem piesātinātajā sienā visnotaļ centrālu vietu ieņem revolucionārs sauklis: “Piekāst sistēmu!” Saprotami. Turklāt pats zīmējuma fakts vēl jo vairāk iemieso uzrakstīto ideālu. Liekas, ka šāda veida sacījumi ir vieni no tipiskākajiem, ja esam lūgti iedomāties sienu uzrakstu: tas ir emocionāls, vulgārs, piesauc tabu (lamuvārda formā), pauž pretestību pastāvošajai kārtībai un konformismam un ir, nu… mazliet nepareizs. Proti, “sistem” ir kļūdaini uzrakstīts, ja vadāmies pēc angļu valodas normām. Cilvēcīga kļūda, varbūt nejaušība, bet, iespējams, tas tomēr ļauj ko spriest par rakstītāju. Vērts, piemēram, atcerēties angļu valodas kā lingua franca statusu: vai tas nedod pamatu šo skatīt vien kā neveiksmīgu perifērijas centienu runāt metropoles valodā? Iespējams. Bet tikpat labi tā varētu būt apzināta provokācija, valodu mijas piemērs, kas mudina jautāt, kādu vietu angliska izteiksme ieņem mūsu valodā, apdomājot kaut to pašu lamāšanos, bet tikpat labi arī neskaitāmos importētos jēdzienus, ar ko skaidrojam apkārtējās norises. Vai arī – vēl labāk – šis ir nepakļaušanās akts valodas normatīvajiem pareizības slogiem, tātad vēl vienai sistēmai, kuru, skricelētājprāt, vajadzētu piekāst.
Piezīmes
[1] Jēdziens 'tradēt' ir pārņemts no Igora Šuvajeva H. G. Gadamera darba "Patiesība un metode" tulkojuma. Gadamers vācu valodā izmanto vārdu 'die Überlieferung', lai runātu par nodošanu, atstāšanu (mantojumam), tradīciju, nostāstu. Tomēr, tā kā šī vārda lietojums nav plašāk izvērsts, kas, ko un kā manto, Šuvajevs izmantoja neitrālāku jēdzienu - "tradējums".
[2] Rortijs, R. Nejaušība, ironija un solidaritāte. Pētergailis: 1999. 109. lpp.