The sound of music, alps, snowy mountains, green field, yellow flowers

Nominālistu lietas — H. Ficdžeralds

Atdzejojuši E. Zavelis un S. A. Kozlova

Aina: Māja Austrijā, aptuveni 1937. g.

Grēta. Man nepatīk viņa izteiksmes veids.

Kurts. Viņa attieksme mani satrauc.

Liza. Mani biedē gaisā virmojošas baismas.

Marija. Jā, bērni: manu dzīvi arī dažreiz aizēno izteiksmes veidi, attieksmes un dažādas gaisā virmojošas baismas.

Brigita. Un kā tu ar to tiec galā?

Marija. Ak, es tā vietā vienkārši domāju par nominālistiski pieņemamām lietām!

Fon Trapu bērni (kopā). Nominālistiski pieņemamas lietas? Kas tās ir?

Marija. Tā, ļaujiet man paskaidrot…

Eidosi, funkcijas, tropi un kopas,
Zvēresti, meli un Rasela domas,
Iespējams cilvēks, kurš durvīs tev stāv,
Šie ir tie objekti, kas nepastāv.

Lietas kā tēli, ko spēlē Džordžs Klūnijs,
Rombi un riņķi un desmitais jūnijs,
Tās ir – kā izmērs, kas bezgala mazs –
Nominālistiski noraidāmas.

Tajos mirkļos,
Kad ir labi,
Saprāts durvis ver.
Es noliedzu visas tās lietas, par ko
Es runāju vienmēr.

 

Marija. Aiziet, bērni, nosauciet dažas nominālistiski pieņemamas lietas!

Kurts (šaubīgi). Ēē… Akmeņi? Betons?

Liza (vēl šaubīgāk). Elektroni?

Marija. Nu, hmm, jā; bet to ir krietni vairāk!

Suņu un kaķēnu laiktārpu šķēles,
Objekts, ko veido mans pirksts un šis dēlis,
Īpatņu saišķis, ko distance šķir,
Šīs ir vien dažas no lietām, kas ir.

Bārmeņi, rieksti – pat dažādu veidu,
Mereoloģiska summa, ko veido
Alpha Centauri un Hitlera sāns,
Visu šo akceptē viedoklis mans.

Lietas īstas,
Tās no vielas:
Tās ir labas, jā,
Daudz labākas par abstraktām muļķībām
Ko teicis reiz Deridā

 

Frideriks. Eksoskeleti!

Kurts. Galvu saišķu laika šķēles!

Lizele. (jau pārlieku aizrautīgi) Rotveileru statujas! Pūķi!

Pārējie fon Trapu bērni. (kopā) Pūķi?!

Marija. Viss kārtībā, bērni! Mums, quae nominālistiem, nevajadzētu ķildoties ar pūķiem! Skaitlis divi aptraipītu šīs pasaules ontoloģisko tīrību daudz vairāk nekā nieka pūķis!

Hobiti, burvji un apburtais gredzens,
Ko velkot pirkstā tu kļūsti neredzams
Saurona acs, kas tik draudīgi mirdz
Šīs ir tās lietas, ko mīl mana sirds

Pazemes valstības, maģiskas salas
Viela bez atomiem, jūra bez malas –
Lai gan nav vienkārši sameklēt tās
Nominālistiski – nav problēmas.

Vai to var skart?
Kad tam iesit,
Vai tas skaņu dod?
Ja tu teici “Jā!” tad, sasodīts, tas ir
To dēvēsim par KAUT KO!

Atpakaļ

1 komentārs

prieks par filosofu darbību kultūras vidē, kaut jāatdzīst, ka jūsu mērķis integrēt filosofiju mūsu sabiedrībā un lauzt stereotipus par to šādā veidā dara tieši pretējo. pirmkārt, lasot jūsu laikrakstu rodas sajūta, ka laikraksts paredzēts šaurai, elitiskai, inside joke grupiņai. pat man, kā filosofam, grūti saprast dažus no rakstiem. otrkārt, segtās tēmas / it kā joki / valodas lietojums nav uzrunājošs parastajam latvietim. dažbrīd nevar saprast, kur parādās filosofija, un kur vienkārši sarežģītu vārdu / inside joke misēklis. tiešām cepuri nost par ieguldīto darbu, šie ir tikai mani novērojumi, varbūt noderēs, lai laikraksta pircēji nebūtu tikai filosofijas studenti.

r. s.

Komentāri