Žurnāls "Zalktis" pastāvēja salīdzinoši īsu laiku, tikai 4 gadus (1906-1910), tomēr tā pastāvēšana bija svarīga latviešu laikmetīgās kultūras vides veidošanā. Šādi līdzīgi īslaicīgi, bet nozīmīgi, žurnāli vai mēnešraksti 20. gadsimta sākumā bija vairāki, piemēram, "Dzelme", "Pret sauli", "Stari", u. c. Tajos pārsvarā apskatīta literatūra, māksla un mūzika. Šodien un turpmāk - filosofiskajā feļetonā VĀRTRŪME lasi mūsu redakcijas izmeklētus rakstus no tā laika žurnāliem. Šoreiz piedāvājam pirmo daļu E. Dārziņa rakstam “Jozefs Vītols”, kurā tuvāk apskatīta mūzikas vēsture, komponista Jāzepa Vītola (1863-1948) daiļrade un dzīve, kā arī iezīmētas jauno latviešu mākslinieku dzīves aktuālākās problēmas 1908. gadā.
Ievada vietā.
Sekodams “Zalkša” redakcijas uzaicinājumam, uzrakstīt plašāku apcerējumu par ievērojamā latviešu komponista darbiem, turu vispirms par vajadzību atzīmēt, ka apcerējums nav domāts kā zinātnisks traktāts, kura uzdevums būtu, Vītola darbus apskatīt no zinātniski-muzikāliska stāvokļa, sīki analizējot atsevišķos darbus, zīmējoties uz viņu formu un viņos izlietotiem tehniskiem izteiksmes līdzekļiem. Šāda traktāts gan piederētos speciālā mūzikas žurnālā, kuru vairāk lasa mūziķi pēc profesijas. Literatūras un mākslas žurnālā, kas domāts plašākām tautas aprindām, šāds traktāts turpretī būtu neauglīgs darbs, kurš lielo daļu lasītāju aizkavētu rakstu izlasīt pat tikko līdz pusei. Tādēļ, ar nedaudz izņēmumiem, esmu atteicies no tā sauktās t e c h n i s k ā s analīzes, viņas vietā mēģinādams izlietot p s i c h o l o ģ i s k o, - cik tālu katra atsevišķa gabala raksturs bij priekš tam izdevīgs, lai ar nedaudz vārdiem raksturotu atsevišķo gabalu pamata raksturu viņa galvenos vilcienos un tādējādi dotu kaut cik lielu iespēju, dabūt zināmu sajēgumu par vienu otru Vītola kompozīciju arī tādiem lasītājiem-interesentiem, kuri paši ar mūziku nekad nav nodarbojušies, kādu mums bez šaubām, arī starp vairāk izglītotiem, šimbrīžam ir vēl stipri daudz. Teicu: “lai tādējādi dotu kaut cik lielu iespēju dabūt zināmu sajēgumu” etc., jo zinu gluži labi, ka nav ne domāt spējams, sniegt ar vārdiem ikkatram lasītājam pilnīgi skaidru gleznu par kādu muzikālisku ražojumu; ja tas būtu iespējams, tad grūtā mūzikas māksla mums nemaz nebūtu vajadzīga, bet mēs to, ko tagad izsakam skaņās, izteiktu vārdos. Bez tam, Vītola kompozīciju ir tik daudz, ka lasītājs sev darītu pāri, ja gribētu pēc vārdiska raksturojuma vien iegūt sev zināmu sajēgumu par katru kompozīciju atsevišķi un to paturēt prātā. Viņam būs jāapmierinās ar to, apstāties tikai pie galvenām etapēm Vītola kompozitoriskā gaitā, paeejot garām mazāk ievērojamām parādībām. Vieglāk orientēties būs tādiem lasītājiem, kuri paši nodarbojas ar mūziku un ir arī tehniski spējīgi pārvarēt vienu otru kompozīciju. Tādi, pieturēdamies pie maniem aizrādījumiem, pratīs no visa lielā bara izmeklēt to, kas viņiem vislabāk der un iegūt nevien puslīdz pareizu spriedumu par Vītola darbiem, bet arī sagādāt sev muzikālisku baudījumu. Tā tad, kā lasītājs no augšējām rindām redz, raksts domāts priekš visplašākām lasītāju aprindām. Māksla, pēc manas pārliecības, nav priekš gudriem un priviliģētiem, bet priekš visiem tiem, kas pēc savām iedzimtām spējām un temperamenta ir priekš mākslas uzņēmīgi, ir spējīgi, mākslas darbu iespaidus sevī ar jūtām uzņemt, tos sevī pārdzīvot, izjust.
Labāka pārskata dēļ visus Vītola darbus sadalīsim vairākās grupās, iesākot ar
k l a v i e r u mūziku.
I. Klavieru mūzika
Klavieru mūzika ieņem starp Vītola kompozīcijām pirmo vietu jau daudzuma ziņā vien, jo ieņem no viņa līdz šim nodrukātiem 34 opusiem veselus 20. Vītola klavieru mūzika sadalās šādi: divas liela apmēra kompozīcijas – zonate b-moll un variācijas par tautas dziesmu “Ej, saulīte, drīz pie Dieva”; tālāk: 18 prelūdes, 12 etīdes, 18 miniatūras kā parafrāzes par latviešu tautas dziesmām, 2 bersēzes [berceuse – šūpļa dziesma], 2 valceri, 1 mazurka, 1 humoreska, 1 impromptu, 1 meditācija, 1 intermecco un beidzot 1 polka.
Pēc tam, kad Bēthovens bij izveidojis klasisko klavieru mūzikas formu, zonati, līdz viņas augstākai pilnībai, vēlākie klavieru mūzikas meistari sāka meklēt jaunus ceļus, kas vairāk piemēroti viņu īpatnībai. Kā tipiskākie pēcbēthoveniskā laikmeta klavieru mūzikas meistari jāmin divi lielie romantiķi: Roberts Šumans un Frederiks Šopēns. Sevišķi pēdējam pieder nopelns, būt modernā klavieru stila nodibinātājam, stila, kurš stāv saskaņā ar instrumenta īpatnējo dabu un kuram pateicoties ir iespējams izmantot klavierēm īpatnējās skaņu kombinācijas daudz lielākā mērā, nekā tas pie klasiķiem noticis. Kā īsts liriķis mūzikā, Šopēns nepieturas arī pie stingrajām klasiskās tradīcijas sankcionētām formām, bet sāk kultivēt līdz tam laikam mazāk ievērotas mazāka apmēra mūzikas formas, kurā viņa īpatnība var brīvāki izteikties, ka piemēram preludi, nokturnu, impromptu, u.c. Cēlies no tautas, kura apdāvināta ar strauju temperamentu un pazīstama kā izveicīga dejotāja un izpriecas mīlētāja tauta (“poloneze”, “mazurka”, “krakovjaks”, “polka” – it visi poļu vārdi) un būdams aristokrāts no galvas līdz papēžiem, kurš nevien Varšavas bet arī savas vēlākās dzīves vietas Parīzes vissmalkākajos zalonos bij kā mājās, viņš instinktīvi ķeras pie formām, kuras līdz tam laikam tika uzskatītas tikai kā zalonam un balles zālei piederīgas un rada viņu apņemošai atmosfērai piederīgu augstākās sugas zalonmūziku, pamatojoties uz poļu tautas deju ritmiem un ieliekot tajā visu savu kaislīgāko slāvu temperamentu, rafinēta pasau;es cilvēka smalkumu un eleganci un īsta skaņu poēta jūtu dziļumu. Tā ir izcēlušies šie savā ziņā klasiskie mūzikas formu tipi, kā polonēze, mazurka, valsis, šie stilizētu deju ideāltipi, kuriem līdz ar Šopēna citām, ja tā drīkst teikt “nopietnāka” satura kompozīcijām, prelūdēm, nokturniem, etīdēm u.c. bij tapt par paraugu vēlākiem laikiem.
Šopēna iespaids uz viņam sekojošo komponistu audzi bij liels un sniedzas līdz pat mūsu dienām. Ja arī vācu jaunākā laika klavieru mūzika gāja pa lielai daļai Šumaņa pēdās un Skandināvija nošķīrās no pārējās Eiropas, radīdama iz sava vidus visai oriģenelo, bet arī mazliet vienpusīgo Edvardu Grīgu, tad par jaunāko krievu skolu jāsaka, ka tā, ar ne visai daudz izņēmumiem stāv Šopēna iezīmē (t.i., zīmējoties uz klavieru mūziku). Pie šās krievu komponistu skolas pieder arī Jozefs Vītols.
Cik glaimojoši arī nevūtu priekš mums, atzīmēt Vītolu kā latviešu nacionālās (instrumental) mūzikas (šinī gadījumā klavieru mūzikas) nodibinātāju – tas tomēr ir iespējams tikai aprobežotā mērā. Tikai trīs no Vītola klavieru opusiem var tikt pieskaitīti l a t v i s k a i klavieru literatūrai. Tie ir: variācijas par “Ej, saulīte” un 2 burtnīcas parafrazu par latviešu tautas dziesmām. Ar citām visām Vītols, kā klavieru komponists jāpieskaita pie jaunākās k r i e v u komponistu skolas, kuras pazīšanas zīmes viņa kompozīcijas nešaubīgi nes. Un tas ir gluži dabīgi. Vītols nav uzaudzis, izteicoties tikpat banāli, cik vecmodīgi, “pie tautas krūts”, Vītola n a v izaudzējusi latviešu kulturālā sabiedrība (t. ir ja par tādu tos laikus jau varēja runa būt), bet viņa talents ir uzplaucis un attīstījies ziemeļu metropoles muzikāliskajā atmosfērā, ir izveidojies zem šās atmosfēras iespaidiem. Latviešiem pie viņa mākslinieciskās attīstības gaitas nav ne vismazākā nopelna. Cita lieta, kad māksliniekam ir izdevība ar tautu iet roku rokā, noklausīties tautas sirds pukstienos, novērot viņas centienus un just tiem līdzi, uzņemt dienu no dienas iespaidus no tautas garīgās dzīves. Pie Vītola no visa tā, man šķiet, ir ļoti maz. Nav viņš saņēmis nekādus dziļākus ierosinājumus no latviešu sabiedrības*, izņemot varbūt pāra svētsvinīgus acumirkļus bijušajos dziesmu svētkos. Nav viņam arī latviešiem ko pateikties materiālā ziņā, jo praktiskais darbs viņam jau pašā karjeras sākumā bij jāmeklē pie cittautiešiem, kur viņš jau ilgus gadus izpilda, starp citiem, divus atbildības pilnus amatus: profesūra- pie Pēterburgas konzervatorijas un mūzikas kritiķa – pie “St. Peterburger Zeitung”, no kuriem pēdējais ir sevišķi daudz laika laupošs. (Cik daudz citādi tad ir pie somiem, kuri saviem komponistiem Sibeliusam un Jernefeltam ikgadus izmaksā vaitāk tūkstošus gada rentes, lai tie varētu netraucēti strādāt tautai “par godu un slavu!”) Tā tad latviešu var būt Vītolam tikai pateicīgi par to pašu, ko viņš ar sava talenta vienu daļu sniedzis un var justies viņam pretī kā mūžīgi parādnieki. Ziemeļa Palmira Vītolu ir izaudzinājusi, Ziemeļa Palmirai arī pieder prāvākā daļa no viņa mākslinieciskās darbības un savukārt Ziemeļa Palmirai arī latvieši var pateikties, ka varēja saņemt atpakaļ Vītolu-komponistu tādu, kādu viņi to tagad pazīst un mīl. Un varbūt tā arī bij labāk priekš Vītola paša un latviešu tautas. Tajā atmosfērā, kāda varēja būt latviešu Rīgā priekš divdesmit gadiem, viņa talants droši vien nebūtu varējis attīstīties. Un kur vēl varbūtīgie materiālie apstākļi!... Pat tagad, kur latviešu centrāles gara dzīvē redzam tik daudz jaunu dīgstošu asnu, kur pūš tik daudz spirdzinošu pavasara vēju, vēl ilgi nav sagatavota zeme priekš tam, lai Rīgā varētu attīstīties l a t v i e š u m ā k s l i n i e k s. To lieciena tā veģetējoša dzīve – miesīgā un garīgā ziņā – kādā jādzīvo Rīgā daudziem jauniem latviešu māksliniekiem, - dzīve bez izdevības savus spēkus izlietot mākslas vispārības labā, dzīve bez izdevības iegūt viselemtārākos līdzekļus tālākām studijām un praktiskam darbam, dzīve bez pacildinošiem mākslas un dzīves iespaidiem, dzīve ar paasinātu apziņu, ka neesi nevienam vajadzīgs. Tādēļ, kā jau teicu, bij labāk priekš Vītola talenta, ka tas varēja izplaukt atmosfērā, kura gan viņam nesniedza daudz svaigas zemes sulas, bet totiesu jo vairāk saudzošu, sasildošu siltumnīcas saules staru. Tikai, ja krievi kādreiz neatstāj Vītolu-komponistu latviešiem vieniem pašiem, tad to viņiem nevar ļaunā ņemt. Šāda asimilēšanās jau nenotiek pirmoreiz. Arī operas reformators Gluks, vācu mežkunga dēls iz Oberpfalces, nevarēja atrast sev darba lauka 18. gadusimteņa nekulturālajā Vācijā, bet meklēja to Versaļas galmā, kur viņam arī laimējās savus nodomus izvest galā. Un francūži vēl šodien dēvē Gluku par “le grand maitre frančais”, kamēr vācu mūzikas vēsturnieki to cenšas iedabūt rubrikā “Deutsche Klassiker”. Līdzīgi notika ar viņa tautieti Hendeli, kurš lielo mūža daļu nodzīvoja Londonā.
Augšā teicu, ka lielākā daļa jaunāko krievu komponistu, zīmējoties uz klavieru kompozīciju, ir izauguši, ar nedaudz izņēmumiem, no Šopēna. Tas pats sakāms pa lielai daļai arī par Vītolu. Savu klavieru kompozīciju prāvākā daļā Vītols parādās kā ļoi inteliģents un tehniski augstu stāvošs komponists, kurš savu muzikālisko garšu izdaiļojis pie Šopēna kompozīcijām un prot arī izlietot lielā meistara jaunieguvumus klavieru kompozīcijas tehnikā, pie tam šo rakstības veidu savukārt tālāk attīstīdams un paplašinādams. Lielie mūzikas korifeji ir kā stāvu zvaigznes, kā saules, kuras tiek arvien apriņķotas no mazākām zvaigznēm. Tā gandrīz visi lielie meistari ir atstājuši sev pakaļ veselu plejādu jaunu komponistu, kuri staigā viņu pēdās. Tā p.piem., sava skola bij Šūmaņam, sava Mendelsonam, sava rodas tagad arī Krievijā Čaikovskam. Klavieru kompozīcijā visstiprāko iespaidu uz pēcnācējiem taisījis Šopēns. Un patiešām, no kā gan lai mācītos šālaika klavieru komponists, ja ne no Šopēna, modernās klavieru mūzikas tēva, kurš nešaubīgi pieskaitāms pie visu laiku lielākiem komponistiem, kādi vien dzīvojuši?
Iekam pārrunājam Vītola klavieru kompozīcijas atsevišķi, turu par vajadzīgu piezīmēt, ka pakavēšos ilgāk tikai pie tām kompozīcijām, kuras 1) latviešiem stāv tuvāk caur savu saturu (kā p. piem. tautas dziesmu variācijas un parafrāzes), 2) kuras tehniskā ziņā pieejamākas mūzikas mīļotājiem. Pārrunāt grūti izpildāmus vai pat latviešu diletantiem pavisam neizpildāmus gabalus, kā, p. piem., etīdes, kuras pie tam arī caur savu saturu nevar saistīt tādā mērā kā pirmminētie, būtu pārāk bezmērķīgi. Tikpat nenozīmīga būtu priekš mūsu lasītāja tā sauktā formas analīze, kura var interesēt tikai speciālistus. Tikai vienu vienīgu reizi, “variācijās”, esmu mēģinājis dot dažus aizrādījumus šinī ziņā, lai ieinteresētu muzikāliski attīstītākos starp lasītājiem priekš šā tik visai svarīgā darba.
ATLIKUŠO RAKSTU LASIET MĒNEŠRAKSTĀ “ZALKTIS” NR. 5 (1908) NO 64.LPP.
--------------------------------------------------------------------------------------------
*Pie “ierosinājumiem no latv. sabiedrības puses” es nebūt nepieskaitu viņa varbūtīgo satiksmi un domu izmaiņu ar saviem studiju biedriem un citiem studējušiem latvju jaunekļiem Pēterburgā: tiem pašiem vēl toreiz, kā tāļu no dzimtenes būdamiem, bij vajadzīgi šādi ierosinājumi, lai nepagurtu nelaikā.