Dvēsele — Edgars Narkēvičs

Aristotelis. Attēls radīts ar DALLE-2 mākslīgo intelektu.

Šo runu par dvēseli Edgars Narkēvičs rakstījis ap 2009. gadu multimediālajam projektam "Latvijas Filozofs(-e) – virtuālais modelis", ko veidojis Ģirts Jankovskis (projekta vadītājs), Kārlis Vērpe, Māris Kūlis un Elvīra Šimfa. Projekta ietvaros tika izdots disks, kurā iekļauti pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu filosofu darbi, viņu biogrāfijas, kā arī mūsdienu akadēmisko filosofu lekcijas par saistītām tēmām. Šeit ar prieku pārpublicējam vienu no šīm lekcijām.

Pārsteidzoši, bet varbūt arī pašsaprotami, ka vārda "dvēsele" leksisko nozīmju lauks pilnībā pārklājas ar Homēra epos sastopamā vārda psychē nozīmēm, proti, (i) dvesma, dvaša, elpa kā dzīvība vai tās izraisītājs; vai, teiksim, (ii) mirušo ķermeni atstājušais gars jeb velis – rēgs, kura veidols glabā reiz dzīvojušā cilvēka aprises kā dīvains atspulgs vai ēna, kas liecina un atgādina par to, kā vairs nav. Piemēram, Īliadas V grāmatā, Augusta Ģiezena tulkojumā lasām (294-296):

Pandars no kaujratiem gāzās, un žvadzēja bruņas ap viņu,
Lāsmainas, mirdzošas spoži, bet trūkdamies metās uz sāniem
Ātrkāju zirgi, un dzīvības spēks [t.i., dvēsele] tur atstāja viņu.

Vai XX grāmatā (159-161):

Ne jau par kaujamo vērsi vai vēršādu lielu, ko iegūst
Veiklākais skrējējs kā balvu, tie traucās gar Īlijas mūriem,
Bet gan par Priama dēla – par Hektora dvēseli mīļo.

Savukārt XXIII grāmatā šādi tiek atainots Ahilleja sapnis (65-67):

Pienāca Patrokla dvēsele tobrīd pie Pēleja dēla,
Agrākais diženais augums tai bija un mīlīgās acis,
Arī tā balss, un drēbes tās pašas tai ķermeni sedza.

Tālākajās rindās Patrokls lūdz viņu apbedīt lai viņš tiek "caur Aīda vārtiem". Un Ahillejs atbild (95-104):

Šādas, domājams, diezgan izplatītas nostājas iespēja, manuprāt, izteiksmīgi parāda, ka vārdam "dvēsele" vai nu vispār nav atbilstoša koncepta un tas, gluži kā Homēra epos, apzīmē visai neskaidri saistītus leksiskās inerces uzturētus priekšstatus, vai arī šā vārda konceptuālais potenciāls, salīdzinot ar tā leksisko nozīmju spektru, ir galēji sašaurināts, iespējams, pēc vēlīno viduslaiku "divu patiesību" modeļa parauga.

Atgriežoties pie vārda "dvēsele" jēdzieniskajām iespējām, gribētos atzīmēt, ka teorētiskās domas atraisīšanās sengrieķu kultūrā jau ar pirmajiem pārdomu soļiem liecina par būtisku psychē leksisko nozīmju transformāciju, kas notiek refleksijā par visuma un cilvēka dabas pamatiezīmēm. Ja homēriskajā izteiksmē dažādās īpašības, spējas vai darbības, kuras tādā vai citā nozīmē tiek nosauktas par dvēseli, vai nu tiek savstarpēji saistītas grūti apjaušamā veidā, vai arī starp tām vispār nav nodibināta kāda pamanāma saistība, tad agrīnajās kosmoloģiskajās teorijās redzams, kā ap šo vārdu kristalizējas atšķirīgas, bet tomēr saattiecināmas konceptuālās shēmas, kas vairs nav dabiskās valodas vai ikdienišķās pieredzes daļa, bet domājamas kā konceptuāli konstrukti jeb teoriju iedīgļi, kas radīti noteiktam nolūkam, piemēram, fizikālajās norisēs vērojamās kauzalitātes skaidrojumam vai, atmetot kosmoloģiskos apsvērumus un ņemot šodienas priekšstatiem tuvāku gadījumu, – dzīvo būtņu, tostarp arī cilvēka, dažādo dzīvības funkciju un no tām izrietošās uzvedības skaidrojumam.

Tas, kā visnotaļ atšķirīgas dvēseles koncepcijas var vienot to izveides nolūks, ir uzskatāmi atklāts Aristoteļa darbā "Par dvēseli". Zīmīgi, ka Aristotelim, tāpat kā viņa aplūkotajiem un kritizētajiem dažādu dvēseles teoriju autoriem, nav ne mazāko šaubu, vai vispār pastāv dvēseles jēdzienam atbilstošs izpētes objekts. Jo šā jēdziena ieviešanas pietiekamais pamatojums vai attaisnojums ir dzīvo un nedzīvo esamības veidu nošķīrums. Dvēsele tādējādi ir saprotama kā jēdziens, kas skaidro visdažādākās dzīvības izpausmes un to iespējamo saistību gan tīri konceptuāli, gan pašos izpētes tiešajos objektos – dzīvbūtnēs. Šādā perspektīvā iespējami ļoti atšķirīgi dvēseles teorijas varianti: kauzālo faktoru kopums, kas nodrošina dzīvības spējas un norises, var tikt skaidrots tīri fizikāli, kā tas notiek, piemēram, atomisma koncepcijās, strukturāli, t.i., pieņemot, ka dzīvību izraisa noteiktā veidā organizēta fizikālo procesu vai stāvokļu forma, kā tas vērojams, piemēram, pītagorismā, funkcionāli vai kā citādi. Tātad Aristoteļa piedāvātajā konceptuālās diskusiju telpas pārskatā dvēseles jēdziens savā visplašākajā noteiksmē traktē dzīvības cēloniskos nosacījumus.

Šaurāku un specifiskāku nozīmi dvēseles jēdziens iegūst tā saucamajās morālpsiholoģiskajās jeb ētikas teorijās, kas aplūko tās dzīvības izpausmju formas, kuras apkopojoši varētu nosaukt par cilvēka dzīvi. Sengrieķu domai ir raksturīgi dzīvošanu traktēt kā noteiktu darbošanās, darbības veidu. Citiem vārdiem sakot, dzīve ir darbību jeb rīcību, nevis notikumu, atgadījumu kopums. Līdz ar to dvēseles jēdziens cilvēka dzīves aplūkojuma kontekstā iegūst rīcības teorijas elementa funkciju. Dvēsele šajā kontekstā saprotama kā raksturs, kurā uzkrājusies iepriekšējo rīcības izvēļu, pieņemto lēmumu un no tiem izrietošo darbību pieredze un kurā vismaz teorētiski iespējams sazīmēt turpmāko dzīves perspektīvu jeb tās galamērķi, tādu kā rezultējošo dzīves ievirzes vektoru, kas ir klātesošs ikvienā atsevišķajā dzīvošanas epizodē. Tādējādi sengrieķu morālpsiholoģiskajās teorijās dvēseles jēdziens piešķir cilvēka dzīvei uzskatāmību, ļauj to objektivēt, padarīt par pārdomu priekšmetu.

Rezumējot dvēseles jēdziena analīzi, Aristotelis darba "Par dvēseli" III grāmatas 8. nodaļā secina, ka "dvēsele kaut kādā ziņā ir viss" (panta ta onta). Tas gan ir teikts kognitīvo spēju aplūkojuma aspektā, jo, pēc Aristoteļa domām, dzīvbūtne, kurai ir visas iespējamās kognitīvās spējas, ir saattiecināta ar visiem iespējamajiem esošā veidiem. Vērojot dvēseles jēdziena transformācijas dažādās sengrieķu filozofijas koncepcijās, šo Aristoteļa atziņu, šķiet, varētu attiecināt, arī uz vārda "dvēsele" konceptualizācijas iespēju lauku.