2022. gada rudenī es sāku strādāt veikalā nakts maiņas, lai nopelnītu naudu studijām. Izturēju gandrīz visu pārbaudes laiku – ilgāk arī nemaz nevēlējos tur palikt. Šī citādā pasaule mani fascinēja, bet arī ķermeniski nogurdināja.
***
Bija atnākuši ļoti daudz bērnu cīsiņi. Plauktā tiem vietas nav, bet automātiskajā ledusskapī būtu. Aizstūmu kastes pie autonmfkas un sāku likt visu blakus citiem cīsiņiem, kuri ir bērnu iecienīti. Ir konteksts, varu likt – sev saku. Kad kastes biju iztukšojusi, sapratu, ka esmu labprātīgi realizējusi sazvērestības teoriju par lielveikaliem. Stāsta, ka lielveikalos izvieto preces tā, lai pircējs tiktu psiholoģiski ietekmēts un nopirktu vairāk nekā nepieciešams. Tā es skatos uz tiem bērnu cīsiņiem un redzu, ka esmu tos ielikusi blakus bekonam un cūkgaļas šķiņķim. Dzima vispārinātā amerikāņu reklāmu tēva tēls, kas pērk sev brokastīm kaut ko, ko uzlikt uz maizītēm, bet viņam ir bērni, tāpēc paņems arī cīsiņus, kuru nosaukums ir "bērnu cīsiņi". Sasmējos. Vai nākamajā dienā izskatījās mazāk stulbi? Nē… varbūt mazliet.
***
Kad ātrāk pabeidzu darbu savā nodaļā, tiku aizsūtīta pie maizēm un čipsiem. Maizei meklējot derīguma termiņus, pēc smaržas novērtēju labās maizes un aizdomīgās. Ielieku zīmītes tām, kuras jānoceno, un domāju – ak, varētu palūgt, lai lavašu man noceno. Pie čipsiem skatos, kurus plauktus papildināt. Tur atlaides nelieku – čipsi ir derīgi vismaz 6 mēnešus, bet skatos, kam ir ielikts un cik ilgi vēl būs zemā cena. Domāju varbūt sagaidīt, kad kases vērsies vaļā – tad varētu ko nopirkt. Līdzīgi bija citu nakti pie alkohola – ieraudzīju bezalkoholiskos vīnus; lai arī cik aizdomīgi tie būtu, vēlētos tos kādreiz pamēģināt. Pie saldumiem tas pats – redzu, kurām šokolādēm, brokastu pārslām, batoniņiem atlaides.
Ja strādātu šajās nodaļās, tad iekšējais pircējs visu laiku būtu aktīvs. Bet, ironiski, es esmu pie zivīm un gaļām, kur man nav intereses par atlaidēm, jo nepatērēju šādu preču tipu. Ir vieglāk koncentrēties, zinot, ka man nekas no šī nekārojas. Nav jau tā, ka riebjas skatīties virsū dzīvnieka miesai. Es tam nepievēršu daudz uzmanību, lai gan pēc pirmās nedēļas man katru nakti bija sapņi par darbu veikalā. Pie zivīm jūtos kā ekstravagantā mūsdienu lielizstādē, kurā es esmu viens no dalībniekiem. Preces atpazīstu nevis pēc markām, bet pēc tā, kas iekšā trauciņā – cilvēki ēd jebko. Tā vien šķiet, ka visu var ēst un nenomirt.
***
Reizēm mans priekšnieks paliek vai atnāk uz nakts maiņu, un tad man piespiedu kārtā ar viņu jāstrādā pārī, un tad rutīna tiek trīsreiz paātrināta - tā, ka atliek 7 stundas brīvas. Kādēļ gan viņš nenāk, kad neviena nav pa nakti? Viņš zina maiņu grafikus visiem nodaļā. Aizdomīgi. Tā jau ir bijis 4 reizes – ka atnāku uz darbu un redzu viņu. Nav jau tā, ka viena nevaru visu izdarīt. Varu. Bet sajūta, ka mani novēro un es uzreiz neuzticos sev. Man viņa klātbūtne ir vairāk apgrūtinājums, nevis atvieglojums. Eh, reizēm viņš līdz pusei izdara kādu uzdevumu, tad pazūd, man nepasakot, ko ir izdarījis. Es nonāku neērtā pozīcijā. Kā lai es viņam paprasu, ja nevaru viņu atrast?
***
No rīta pie zivīm bija nomesti prezervatīvi, kuri nevis bija paķerti pie kases, bet atsevišķā stendā pie higiēnas precēm. Kā to zinu? Jo gāju pie katras kases lūrēt uz prezervatīviem. Ir izvēle, skaisti iepakojumi.
Bez tā pie zivīm saplīsa žalūzijas, bet priekšniekam nepateicu, jo nezināju, kā un kad. Savu priekšnieku redzēju deviņos vakarā, kad atnācu uz maiņu, un septiņos no rīta, kad taisījos prom. Viņš nebija darbā mazāk par 10 stundām. Tagad brokastoju un domāju, kā viņš paspēj paēst, nomazgāties un gulēt.
***
Mani paņēma pie plauktiem, kuros jāliek dzērienu pudeles. Kā hanteles – lejā, augšā – manas plaukstas cimdos tvēra dažādās cilindrālās formas. Vismaz labi, ka šīs dzērienu pakas nebija jāstiepj līdz plauktam. Smagi. Grūti. Jutu darbinieka ķermeņa smaržu, kas sajaukta ar mistisku dezodorantu. Par to bieži aizdomājos – vai manas četras apģērba kārtas arī ko izgaro un vai citiem ir mazliet šķebīgi no tā. Nezinu. Negribu zināt. Ja man 48 stundas jānodzīvo, balstoties 3 "Red Bull" bundžās, darbs vairs nešķiet tik veselīgs kā pirms mirkļa ar pudeļu cilāšanu.
Brīvajā laikā guļu – nav svarīgi, kura dienas daļa ir iestājusies. Miegs sevi pieteicis kā allaž aktuālu dvēseles masāžu. Varu gulēt 40 minūtes vai 9 stundas un visu laiku, kas ir pa vidu šim spektram.
***
Sapratu, ka esmu pārdevusies veikala realitātei. Sāku sūkstīties par kravas daudzumu, par to, vai visu paspēšu, un pamanīju, ja saku, ka man būs brīvāks laiks, jo rutīnas sākums ātri beidzas, tad tie ir meli, jo pēc tam vēlāk viss ievelkas. Šodien tik neskaidri man nesa produktus, ka arī pašai bija viss jāšķiro, kas ir jauki, bet, ja neregulāri pieved jaunas preces, es jūku pa pavedieniem tuvāk ārprātam. Visu, kas bija mans produkta veids, pienesa klāt un papildus ielika arī siera krēmu ar ikriem. Jauni darbinieki pieļauj kļūdas, bet es nezinu, kā tās labot, jo pati esmu jauna darbiniece. Šonakt arī kanalizāciju tīrīja, un man sāpēja galva, joprojām sāp, es pieļāvu tik daudz neveiklu kļūdu un domāju – šo redzēs mans priekšnieks, es negribu, lai viņš to redz, viss ir slikti. Ar katru maiņu manas bailes no kļūdām aug, un es stresoju par to, kā strādāju. Mans priekšnieks mani neinformē par lietām, un es uzzinu tikai tad, kad pieļāvu kļūdu, kuru varēja novērst, ja es būtu tikusi informēta. Man sāk nepatikt šis darbs. No rīta bija atnākusi direktores vietniece un teica, ka ir iespēja veidot korporatīvo pasākumu, bet pirms tam virtuvē izskanēja baumas, ka katram darbiniekam būs jāpiemaksā neatkarīgi no tā, kādu atrakciju izvēlētos. Tā arī visa interese noplaka. Te visi ir naudas dēļ, nevis, lai stiprinātu kolektīvu, kas pēc gada izskatīsies pilnīgi citāds.
***
Es meklēju citu darbu, kas arī būtu naktī un kur maksātu vairāk par minimālo stundā, un kur nebūtu tik fizisks darbs. Man sāp mugura. Arī tagad, sēžot ar taisnu mugurkaulu, labā puse pulsē. Man ir mēnesis vēl jāiztur, un tad ir solītā veselības apdrošināšana, bet, kamēr mani tur apstiprinās, paies kāds laiks. Man vajag masāžas TAGAD! Un vajag veselības aprūpi TAGAD!
***
Maiņa atkal iekrīt sanitārajā naktī. Atkal plauktus tīrīsim kopā ar priekšnieku. Atkal jutīšos nevajadzīga un lieka, bet vajadzētu pacensties, lai galva nesāp, citādi arī garastāvoklis pasliktinās tās 10 stundas.
***
Es aizgāju no darba. Nostrādāju tur 2 mēnešus un vēl mazliet. Pēdējā darba diena vilkās. Notika inventarizācija manā nodaļā, tāpēc gāju palīdzēt citā, taču savus uzdevumus veicu ātri, un visu laiku bija jāgaida jauni norādījumi. Svešie inventarizētāji ēda mūsu vakariņas un apēda arī manu ābolmaizes trīsstūri. Man diezgan ātri beidzās kafija. Kad viņi visu bija izskaitījuši, es un priekšnieks devāmies savos uzdevumos. Darbs pārī ar viņu ir stresa piepildīts. Viņš nesaka, ko darīs. Man ir jāuzmin viņa darbības. Mūsu komunikācija ir minimāla, un pat tad, kad ko saku, pārsvarā ir pārpratumi. Vai tā ir valodas problēma vai tas, ka nakts velkas, – nezinu. Man bija jāpaliek stundu ilgāk darbā, un šīs stundas laikā saradās dienas maiņas darbinieki. Veikals piepildījās, kļuva skaļāks. Es gribēju tikt prom. Bija vēl 10 minūtes līdz maiņas beigām. Iztīrīju savu skapīti, devos pie ekrāna reģistrēt aiziešanu, bet mans čips jau bija atslēgts no sistēmas. Kad devos atdot savas mantas veikala direktores vietniecei, pārējās sievietes kabinetā visu savu ķermeni vērsa pret mani un manu aiziešanu. Direktores vietniece bija vienīgais cilvēks, kam novēlēju atvadas, tad ieslīdēju veikalā un nopirku kukurūzas čipsus, kuri jau mēnesi bija ar tik zemu atlaidi, ka man palika žēl nepirkt. Nevienam es neinteresēju, vietnieces kabinetā jau bija jauna darbiniece. Konveijers. Ir trīs cilvēki, kurus man gribētos pasveicināt, ja aizietu uz veikalu vakarā. Izteicos, ka vasarā varētu nākt atpakaļ. Viņi visi tur būs. Tie, kas paliek ilgāk par 6 mēnešiem, paliek tur uz visu mūžu. Ilgi. Virtuvē klausījos leģendas par to, kā kādreiz tika nocenotas tortes un gaļas. Nakts darbiniekiem bija labāki laiki.
Pašlaik nemeklēju jaunu darbu, jo jāstudē. Man tik daudz, TIK DAUDZ ir iekavēts. Bez mūzas neko uzrakstīt nevaru. Jāgaida un tad jāizspiež maksimums. Toties mūza ir mūzikā un ilustrāciju veidošanā. Domāju, ja pie vienas no nodarbēm piesēstos, iesprūstu uz kādām 8 stundām bez apstājas.
***
Es dabūju jaunu darbu 2023. gada februāra sākumā. Ja to nebūtu ieguvusi, šķiet, ņemtu studiju kredītu un studējošo kredītu arī klāt – ja jau, tad jau.
---------------------------------------------------------------------------------
Ilustrācijas autore - Linda Karlsone