Sieviešu loģiskais novietojums (un tā sekas)

 

S. A. Kozlova un E. Zavelis

Kamēr jūsu (lasīt – vīriešu) pirksti ir aizņemti ar sievietes loģikas atpiņķerēšanu, tikmēr sievietes prātā nereti mazi baloži dejo plaukstiņpolku. 

Plūduma, 2022 // Santa.lv

Kas ir sieviešu loģika? Atkarībā no pieņemtās loģikas noteiksmes, tā var būt sieviešu spriedumu formu pētniecība; vai arī to var saprast kā sieviešu domāšanas mākslu. Pirmajā nozīmē sieviešu loģikai ir pievērsies Edvards Heils (1913), kurš sieviešu spriedumus saista ar intuīciju un ikdienišķumu. Sieviešu loģiku pēdējā nozīmē savukārt vīrieši ir raksturojuši kā emocionālu, pretrunīgu, tādu, kurā nesakrīt vēlmes ar rīcību, un katrā ziņā mīklainu (Weininger 1903, Lawrence 1929, Bruce 2014). Šādi kāds varētu jēdzienu “sieviešu loģika” dēvēt par oksimoronu, jo loģika pati par sevi (kā mācība par pareizu spriešanu) nav pretrunīga vai mīklaina.

Heils (1913), piemēram, uzsver intuīcijas svarīgumu sievietes spriedumu veidošanā, pretstatā dedukcijai un izrietēšanai. Viņš min iztēlotu piemēru, kurā sieviete, pirmoreiz ieraugot kādu vīrieti, uzreiz nospriež, ka viņš ir paštaisns. Viņa nezinot, kā nonākusi pie šāda secinājuma, – tā ir intuīcija. Tomēr, ja mēs taujātu pēc paskaidrojuma, sieviete mums tādu sniegtu: iespējams, vīrieša acis ir pārāk tuvu viena otrai; iespējams, viņa cepure ir pārāk spīdīga vai viņa mētelim trūkst vienas pogas. 

Uzsvērsim, ka minētie avoti ir vairāk kā simt gadu veci. Mūsdienās, ciktāl mums zināms, akadēmiskos izdevumos un nopietnos drukātos medijos sieviešu loģika vairs neparādās. Tomēr šis jēdziens turpina pastāvēt kā interneta un mēmu kultūras elements. Ilustratīvs piemērs ir Plūdumas (2022) raksts vietnē "Santa.lv" – “Vējš svārkos jeb nedaudz par sieviešu loģiku”. Plūduma sieviešu loģiku saista ar nepastāvību, mistiku un svārstīgumu, rakstot, ka tā “ir balstīta uz nepastāvīgo iekšējo pasauli.” Mēmēs īpaši tiek uzsvērts pretrunīgums kā būtisks sieviešu loģikas elements. Bieži diskusijas par sieviešu loģiku lasāmas interneta forumos, kā “4chan” un “Reddit”, kur tās nereti sākas ar joku vai šausmināšanos un reizumis noslēdzas ar vardarbības draudiem vai naida runu. (Trāpīgi atslēgvārdi "Google.com" meklēšanas lauciņā atklāj dažādus piemērus.)

Ideja par sieviešu loģiku, lai arī caur joku, turpina dzīvot starp mums kā sabiedrisko domu formējošs rīks diskusijās par sieviešu tiesībām un pienākumiem. Šajā rakstā pievērsīsimies vienam īpaši sievišķās spriestspējas elementam – emocionalitātei –, iepazīstot sievietēm piedēvētās emocionalitātes vēsturi un pielietojumu mūsdienās un analizējot vienu (bet ne vienīgo) diskusiju par sievietes spējām un iespējām, kurā sievišķajai emocionalitātei tiek piedēvēts argumentatīvs spēks: diskusiju par sieviešu ordināciju Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā.

Jau pirms mūsu ēras Virgils rakstīja: “Sieviete paliek trausla un mainīga būtne” (Eneīda, IV grāmata). Nesenāk Lorenss (1929) sieviešu prātu saistījis galvenokārt ar emocionalitāti. Nudien, doma par sievieti kā esenciāli emocionālu būtni ir caurstrāvojusi Rietumu vēsturi līdz pat mūsdienām, lai gan, kā norāda Sturkenbūma (Sturkenboom, 2000), emocionālās sievietes tēls nekad nav bijis homogēns un ir piedzīvojis dažādas transformācijas. Piemēram, antīkajā pasaulē, kā arī agrīnajā kristietībā, emocionalitāti pamatoja tikai ar ķermeniskām atšķirībām (piem., Aristoteļa sievietes kā pakļāvīgas, nevienlīdzīgas būtnes raksturojums bieži tiek saistīts ar viņa bioloģiskajiem – nevis teoloģiskajiem – uzskatiem (Morsink 1979)). Tāpat arī jaunlaiku un mūsdienu domā galvenokārt tiek uzsvērtas ķermeniskās atšķirības un to sekas – dzemdes trakumi un hormonālā nestabilitāte. Savukārt, jau sākot no 15. gs. un Kristīnes de Pizānas rakstiem, sievietes emocionalitātes un, plašāk, sieviešu un vīriešu psiholoģisko atšķirību skaidrojumos, parādās un arvien vairāk dominē ārēji faktori – audzināšana, izglītības iespējas un sociālās normas un prasības. Nav skaidrs, ko īsti cilvēki mūsdienās domā ar sieviešu loģiku vai sieviešu emocionalitāti, tomēr šķiet, ka šis domas strāvojums nebūt nav izzudis. Kā liecina Pavco-Giaccia et. al. (2019) veiktais pētījums, cilvēki semantiski saista “vīrieti” ar saprātīgumu, savukārt “sieviete” tiek saistīta ar jūtām. 

Uz brīdi iztēlosimies, ka mūsu pasaules skatā sievietes nudien raksturojamas ar jēdzieniem “emocionalitāte”, “intuīcija” utt., savukārt vīriešus raksturo “racionalitāte”, “loģika” u. tml. Vēlamies uzsvērt, ka šāds ieskats pats par sevi neparedz hierarhisku attieksmi pret vīriešiem un sievietēm. Nudien, pozīcija, ko kristīgajā domas strāvojumā dēvē par komplimentārismu (no angļu “complement”, kas ir aptuveni “dihotomisks papildinājums”), piedāvā (katrā ziņā uzstāj, ka piedāvā) tieši šādu attieksmi. Paipers aicina mūs iztēloties tā sauktās sievietes un vīrieša vājības un stiprās puses, uzskaitītas divos stabiņos. Ja katrai vājībai un spēkam varētu piešķirt skaitlisku vērtību, summa abu stabiņu apakšā būs vienāda. Lai arī kādi dažādi mīnusi un plusi nebūtu vīrišķības vai sievišķības pusē, tie izlīdzsvarosies. Ņemot šos stabiņus un, tā teikt, uzliekot vienu virsū otram, tiem vajadzētu vienam otru pilnīgi papildināt – kā Dievs bija iecerējis. Tātad, kad apdomājam dzīvi kopumā, vīriešu un sieviešu “vājības” nav vājības. Tās ir papildinošas īpašības, kas izceļ otra dzimuma stiprās puses. (Piper & Goodman, 1991)

Nebūt nav slikti, ka domāt un runāt ir iespējams dažādi, individuāli un kontekstuāli pielāgojot gan emocionālu sakāpinājumu, gan analītisku precizitāti. Varbūt ir divi īpašību kopumi, no kuriem viens esenciāli raksturo sievietes, bet otrs – vīriešus. Varbūt pat komplimentāristiem ir taisnība, un vīriešu un sieviešu esenciālās īpašības papildina cita citu (kaut kādā nozīmē esot pretējas). Skaidrs, atšķirības izteiksmē pastāv, varbūt tās pat ir noderīgas, un varbūt kādā vispasaulīgā neironu tīklu pētījumā varētu atklāties kāda statistiska sakarība starp vulvu un vēsu prātu. 

Tomēr slikti ir tad, ja šīs atšķirības nekritiski tiek ieskatītas, piedēvētas, stereotipizētas un padarītas par nošķirošām likumībām. Vēl sliktāk – ja šīs likumības tiek uzdotas par pierādījumiem, veicinot nevienlīdzību un veselu sabiedrības grupu mērķtiecīgu apklusināšanu. Emocionalitāte, kas pretstatīta racionalitātei, pat izrādot nepieciešamo cieņu un atzīstot to par spēku un prasmi, norāda sievietes un viņas viedokļa vietu – ārpus publiskā. Lai arī tiesa, ka mūsdienās sievietes ieņem vadošus amatus un ir viedokļu līderes, tomēr joprojām ir amati, kas sievietēm ir liegti un kā aizliegšanā emocionalitātes pieņēmums izskan. 

Viens šāds amats ir mācītāja Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā (LELB). Atšķirībā no lielākās daļas luterāņu baznīcu pasaulē, Latvijā sievietes de facto netiek ordinētas jau kopš 1993. gada, kad, skaidri formulējot savu noraidošo attieksmi pret sieviešu ordināciju, par arhibīskapu kļuva Jānis Vanags, taču oficiāli sieviešu ordinācijas aizliegums tika apstiprināts un ierakstīts baznīcas Satversmē pēc Sinodes balsojuma 2016. gadā. Kā liecina pētījumā “Neokonservatīvisms un dzimtes piedzīvošana ikdienā un ticībā: sieviešu (ne)ordinācijas gadījums Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā” iegūtie dati, aptaujājot mācītājus un LELB draudzēm piederīgos, emocionalitāti kā vienu no argumentiem par labu tam, ka sievietēm nevajadzētu būt mācītājām minējuši 31% intervēto. Sievietēm piedēvētā emocionalitāte ne vienmēr tiek vērtēta negatīvi. Bieži vien gan veiktajās intervijās, gan ārpus tām runā par sieviešu emocionālo enerģiju kā par spēku un iespēju, kas padara sievietes īpaši spējīgas. Sievietes, piemēram, veiksmīgāk spēj ticībā un attiecībās ar Dievu “savā domāšanā racionālo atbīdīt tālāk” un “paļauties uz mistisko, emocionālo, vārdos neizsakāmo”, tādā ziņā izrādot īpašu paļāvību Dieva gribai. Tāpat tiek slavēts tas, ka “sievietes dvēsele ir vairāk jūtoša gan mākslu, gan kultūru, un arī Dieva vārdu, Dieva meklējumos”. Sievietes emocionalitātes dēļ mēdz vairāk iesaistīties un ir atvērtākas gan Dievam, gan cilvēkiem, īpaši, grūtos brīžos“, jo sieviete emocionāli ātrāk aptver [..], ka cilvēkam ir vajadzīga palīdzība”. Sievietes emocionālā domāšana var būt noderīga dažādās jomās, tostarp arī vadošās pozīcijās: “[I]r pat labi, ka kādu brīdi sieviete tiešām ir vadībā [..], jo viņa ienāk ar savām vērtībām.” Tomēr sievietei piemērota “vadība nav tāda, kā tas būtu baznīcā”. 

Mācītājas amatam nepiederīgās sievietes, “pirmkārt, ir emocionālākas, vieglāk pakļaujas dažādiem kārdinājumiem, kas saistīti ar varu un beigās, latviski runājot, savāra ziepes”. Intervijās ar emocionalitāti saistīta ir arī nespēja distancēties, kas mācītājas amatam esot tik būtiska. Emocionalitāte un nespēja distancēties, kā norāda intervējamie, var izraisīt arī praktiskas grūtības darba veikšanā, jo “visbiežāk jau meklē mācītāju, lai izkratītu sirdi, lai risinātu garīgas problēmas. Vai sieviete to spēj? Jo sievietes ir emocionālas būtnes, un Dievs nav vēlējies, lai sabrucina vēl vienu emocionālu būtni”. Arī mēs, raksta autori, to nevēlamies – jautājums gan, vai arī vīrietim zem šāda emocionāla spiediena nedraud sabrukšana.

Būtiski uzsvērt, ka diskusijā par sieviešu ordināciju, šis argumentum ad passionem nebūt nav nozīmīgākais arguments. Centrāla ir teoloģiskā diskusija: konkrētu Bībeles tekstvietu (piem., “Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām. Sieva lai klusībā mācās visā padevībā; taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā.” 1.Tim 2:8,11-12, arī 1.Kor 14:33-34,37, Gal 3:28) interpretācija un attieksme pret luteriskajā domā kanoniskām interpretācijām. Tomēr sieviešu emocionalitātei noteikti ir redzama vieta sieviešu ordinācijas diskursā, īpaši tāpēc, ka tas ir pirmais argumentatīvais mūris. Pirms nokļūšanas teoloģiskajā cietoksnī, taujātājs tiek sagaidīts ar vispārpieņemtu apgalvojumu zalvi, kurā emocionalitātes kritērijs ir būtisks. Sieviešu emocionalitāte ordinācijas diskursā gan nav pašpietiekams un nenopamatots pieņēmums. Tāpat kā neatbilstība mācītājas amatam, arī emocionalitāte bieži vien tiek aizstāvēta teoloģiski, uzsverot to, ko LELB arhibīskaps Jānis Vanags 2014. rakstā, atbildēdams uz jautājumiem par sieviešu ordināciju un lēmumu to nepraktizēt, dēvē par “Dieva dotajām atšķirībām”. Arhibīskaps norāda: “Raksti māca, ka gan vīrieši, gan sievietes ir radīti Dieva līdzībā, bet ir divi atšķirīgi un īpaši Dieva radījumi. [..] [A]rī baznīcā Dievs vīriešus un sievietes ir apdāvinājis ar dažādām, savstarpēji papildinošām kalpošanas iespējām un atbildībām.” Vienā ziņā arhibīskapam Vanagam var piekrist, pat nepieņemot viņa teoloģisko nostāju, – dažādiem cilvēkiem piemīt dažādas spējas, un reizumis tās cita citu papildina. Tomēr atšķirībā no Arhibīskapa mēs uzskatām, ka normatīvi aizliegumi ar plašu tvērumu drīzāk ierobežo, nevis piepilda komplimentāro ideālu.

Šajā rakstā esam pieminējuši to, kā vīrieši ir runājuši par sievietēm no Aristoteļa līdz Virgīlijam, no Heila līdz Paiperam un Gudmenam, un pēdīgi arī līdz arhibīskapam Vanagam. Pārskats uzrāda, ka izpratne par sieviešu un vīriešu emocionālajām un intelektuālajām atšķirībām gadsimtu gaitā mainījusies, tādējādi ilustrējot nošķīruma neskaidro saturu. Arī mūsdienu Latvijā argumentiem, kas balstīti nošķīrumā starp vīrišķo un sievišķo emocionalitāti un racionalitāti ir vieta dažādos sociālpolitiskos un reliģiskos diskursos, tostarp diskusijā par sieviešu ordināciju LELB. Noslēguma vietā uzdodam rētorisku jautājumu: Vai šīs dažādās dzimumu lomu atšķirības, kas gadsimtu garumā ir pamatotas bioloģiski, teoloģiski, psiholoģiski, evolucionāri utt., rosina Dievišķās kārtības uzturēšanu, vai tomēr aizspriedumus?