Mīļo dienasgrāmatiņ... — Patrīcija Kuzmina

Mīļo dienasgrāmatiņ... — Patrīcija Kuzmina

Kad domā par rakstniecības vēsturi, tad šķiet nepamatoti aizmirstas ir dienasgrāmatas. Lai gan par klasiskiem literatūras pirmsākumiem nenoliedzami uzskatām dzeju, prozu un dramaturģiju, arī pašrefleksijai ir atrodama sava vieta rakstnieku un citu intelektuāļu ikdienas darbu sarakstā. Pašrefleksija - tieši šādā veidā šajā rakstā domāsim par dienasgrāmatas žanru. Par tādu dienasgrāmatu, kura netiek rakstīta kādam iedomātam lasītājam, bet ir saruna rakstītājam pašam ar sevi.

Vecākās dienasgrāmatas nāk no Tuvo austrumu un Āzijas kultūrām. Mums, eiropiešiem, gan vistuvāk zināmais viens no vecākājiem paraugiem ir Romas imperatora Marka Aurēlija Meditācijas.* Izdevums, kurš ir manā īpašumā, atgādina mazu piezīmju grāmatiņu. Gluži tāda izmēra blociņus arī ieteiks izvēlēties lielākā daļa influenceru guru, ja mēģināsiet atrast ieteikumus dienasgrāmatas rakstīšanai. Arī saturiski ieteikumi būs līdzīgi Marka Aurēlija izvēlētajai pieraksta metodei - salīdzinoši īsi pierakstītas domas, kurās notiek refleksija pārsvarā par sev tuvām domām, novērojumi par apkārtējo cilvēku uzvedību un pašam savu sajūtu pārspriedumi. Nav jābūt Romas imperatoram, lai arī pieķertos visiem šiem jautājumiem. Arī šiem atbilžu meklējumiem nav jābūt pārlieku izvērstiem vai pamatotiem, jo tās tiek rakstītas sev pašam, proti, pati rakstīšana kā process jau ir šie meklējumi. 

Ja dienasgrāmata tiek patiesi rakstīta sev, tad nav jāmēģina izpatikt lasītājam. Tiesa, mūsdienās ļoti populārs ir kļuvis dienasgrāmatas formāts literatūrā. Tas vērojams gan latviešu, gan ārzemju literatūrā. Turklāt gan bērnu, gan pieaugušo literatūrā. Tomēr šeit būtisks ir nošķīrums, jo dienasgrāmata, kas rakstīta lasītājam, it īpaši ne autobiogrāfiska dienasgrāmata, nav tā pati dienasgrāmata par kuru šeit domājam mēs. Dienasgrāmatā, kā literatūras žanrā, lasītājs galīgi netiek atstāts novārtā. Turklāt naratīva konstruēšana īpaši neatšķiras no citiem literatūras žanriem. Īpaši neiedziļinoties pašlaik nevajadzīgi sarežģītākās lietās - dienasgrāmatas formāts literatūrā uzskatāms vien par pieraksta formu. Caur to mēs spējam radīt aizraujošu detektīvu vai ienirt fantastikas pasaulē - visas robežas paliek atvērtas. 

Tā dienasgrāmata, kuru nevēlamies, lai atrod, ir mūsu iekšējā saruna pašam ar sevi. Tā ir tā dienasgrāmata, kuru rakstīja Marks Aurēlijs, lai pats labāk izprastu sev apkārt notiekošos procesus. Galu galā - kam vislabāk uzticēties, ja ne sev pašam? Ne velti visās Holivudas filmās pusaudžu meitenes savu simpātiju vārdus uztic tieši dienasgrāmatai. Šīs gluži parastās klades statuss pielīdzināms savdabīgai svētnīcai, kurā iespējams gan izsūdzēt grēkus, gan noskaitīt lūgšanu, gan palamāties un pierakstīt tuvāko darāmo darbu sarakstu. Attiecības ar dienasgrāmatas rakstīšanu ir līdzīgas jebkuras reliģijas piekopšanai - tas ir svētlaimīgi, periodiski un brīžiem arī besīgi. 

Mēģināsim gan atteikties no šī steriotipa, ka dienasgrāmatas ir domātas tikai jaunām meitenēm. Tāpat arī dienasgrāmatas nav domātas tikai ikdienas gaitu uzskaitījumam.** Vēlams uzdot sev jautājumus, šaubīties par pasauli sev apkārt un kritiski izvērtēt savus dienas notikumus. Iztēlojaties, ka rakstiet vēstuli sev pašam. Vienalga, vai jūsu sev-pats atrodas pagātnē ar mērķi to pamācīt, vai nākotnē un vēlaties to brīdināt. Noteikumi šim procesam neeksistē. Lasot, vēsturē slavenu cilvēku dienasgrāmatas, protams, varētu šķist, ka noteikumu neeksistēšana ir pilnīgas muļķības, jo šīs dienasgrāmatas bieži vien ir poētiskas un pielīdzināmas kvalitatīvai literatūrai. Tomēr par to nevajag pārdzīvot. Atcerieties, ka rakstniekam mājās atverot savu dienasgrāmatu nav iespēja palikt tajā brīdī par parastu cilvēku. 

Pasaule, kurā dzīvojam, ir strauja, dinamiska un bieži vien neparedzama. Nav viegli izsekot līdzi visiem notikumiem pat tikai Latvijas robežās. Vēl grūtāk ārpus tās. Mēs jau pārdzīvojām pandēmiju, tagad tuvāk un tālāk no mums notiek karš, genocīds un ikdienas terorisms. Tos, kurus neuztrauc pasaules notikumi, uztrauc izdzīves tēriņu pieaugumi. Vēl trakāk ir tiem, kam uztrauc abi divi. Kurā brīdī šādā pasaulē dzīvojot, pietiek laika domām pašam sev? Nav jājūtas ne vainīgam, ne iedomīgam, lai rakstītu dienasgrāmatu. 

Pašrefleksija sniedz iespēju no ikdienas piedzīvošanas pāriet uz ikdienas saprašanu. Šeit gan svarīgi piebilst, ka saprašana vien nav problēmu atrisinājums vai mierinājuma gūšana. Tieši otrādi - citreiz tas var ievest galīgos prāta neceļos. Tomēr atcerēsimies arī Vinstonu Smitu no Orvela 1984, kurš sāk meklēt izeju no pastāvošās valsts iekārtas, tieši ar uzdrošināšanos sākt rakstīt dienasgrāmatu. Atgādinājumam - viņa pirmais ieraksts, kurš varēja izmaksāt dzīvību, bija par redzētu filmu kino teātrī un kādas proletārietes sašutumu tādu kara filmu rādīt bērniem. It kā par pavisam nenozīmīgu ikdienas padarīšanu; "interesantākais tomēr bija, ka, to rakstot, pavisam citādas atmiņas bija tiktāl noskaidrojušās, ka viņš gandrīz jau būtu varējis tās uzrakstīt. Nu viņš atskārta, ka nevis uzrakstītā, bet šīs otrās lietas dēļ nolēmis pusdienu laikā nākt mājās un sākt rakstīt dienasgrāmatu."***

Ja jūtat sevī iekšējo Vinstonu Smitu vai Marku Aurēliju, iesūtiet savus mazāk privātos dienasgrāmatas ierakstus filosofiskajam feļetonam VĀRTRŪME. Tiesa, nedrīkst aizmirst, ka ne visiem cilvēkiem dienasgrāmatas rakstīšana ir piemērota. Tomēr arī saprotama būtu vēlme kādam pēc šī raksta atkal nodoties smagiem mēģinājumiem dienasgrāmatu rakstīt. Vai ir to vērts? Markus Aurēlijs savā dienasgrāmatā rakstīja tā - Gurķis ir rūgts? Tad met to ārā.**** Savukārt, mana omamma allaž teica, ka mēģināts nav zaudēts.



—————————————————————————————————————————————

*Starpcitu, Meditācijas, protams, nav autora paša piešķirts nosaukums. Piemēram, grieķu valodā šis darbs saucās Domas sev pašam (Τὰ εἰς ἑαυτόν).  

** To sauc par plānotāju.

*** Orvels Dž. 1984. Tulk. Kārkliņš V. Rīga: Liesma, 1990., 84.lpp.

**** Aurelius M. Meditations. Translated by Hays G. Great Britain: Weidenfeld&Nicolson, 2003., p.130.

Atpakaļ

Komentāri