2023.gada augusta sākumā Vēstures un filosofijas fakultātes Studentu Ordenis rīkoja filosofu izbraukuma semināru "Pan+psihofizikas astro+seksuālie kvanti" (P+PFA+SK) studentiem un absolventiem pie jūras, Tūjā. Semināra tēmu loks tika veltīts cilvēka un dabas attiecībām, stihijām, galīgajiem un bezgalīgajiem procesiem gan tiešā, gan abstraktā veidā. Organizatori pieteikumā solīja semināra laikā kopīgi atklāt cilvēka ķermeņa iemiesotību cikliski noteiktā telpā.
Feļetona VĀRTRŪME redakcija apstiprina, ka seminārs tika aizvadīts ļoti patīkamā un domas raisošā gaisotnē. Par spīti solītajai vētrai, laikapstākļi dalībniekus lutināja, un veiktais pārgājiens gar jūras krastu līdz Veczemju klintīm bija saules pieliets. Viens no atmiņā paliekošākajiem lasījumiem bija Evitai Bukontei, kura stāvēja uz viena no mola akmeņiem Tūjā, kamēr klausītāji bija rūpīgi sasēdušies apkārt. Par spīti mazam nogurumam un skaļajai jūras šalkoņai, novērst uzmanību nebija iespējams ne uz mirkli daļēji lasījuma performatīvās dabas, daļēji teksta atklātības dēļ.
Līdz pat 19. gadsimtam cilvēki domāja, ka ūdens ir zils, jo tajā spoguļojas debess, daži cilvēki tā domā vēljoprojām. To, ka ūdens nav tikai liels spogulis, pierādījis Lords Relejs, kura vārdā nosaukts gaismas izkliedes process, kas piedalās ūdens nokrāsas veidošanā, taču rāmā ūdenstilpnē aizvien var atrast spoguļattēlu.
Ko telpas kontekstā nozīmē tas, ka mēs sevi varam ieraudzīt aci pret aci? Runājot par spoguļiem, grūti izvairīties no Narcisa mīta. Jauns, glīts zēns noklīst mežā un nonāk pie spoguļotas ūdens virsmas un iemīlas sevī. Taču, varbūt nozīmīga ir atšķirība tajā, vai Narciss iemīl sevi vai savu atspulgu? Ovīdija mīta teiktajā drīzāk jāsaprot, ka Narciss nezina, ka tas ir viņa paša atspulgs – tāpēc jau arī rodas tik spēcīgas emocijas –, viņš pirmo reizi mūžā redz tik ārkārtīgi skaistu būtni. Jāuzdod jautājums: vai Narcisa attēls ir pats Narciss? Varbūt tā ir tikai neveiksmīga sagadīšanās, ka attēls, kurā viņš iemīlas, ir viņa paša?
Bet mēs taču zinām, ka skatāmies uz sevi spogulī, tas ir mūsu attēls, bet, tā kā tas ir attēls, tad ir iespēja atsvešināties no sevis, saskatīt savu ķermeni gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē no leņķiem, no kuriem tas nebūtu iespējams bez spoguļa. Tas ir, liekas, ka spogulis atklāj interpersonālas subjekta-objekta attiecības, kā arī palīdz kontekstualizēt subjekta un telpas attiecības.
Skatoties uz leju, parasti nav šaubu – tas esi tu pats. Kāds varētu iebilst – nē, tu izskaties vairāk tā vai tā, bet tu zini, kur atrodies telpā, kur atrodas tavas ķermeņa daļas un kā tu izskaties no savu acu dobumiem, kas ievietoti galvas kausā plēsējam cienīgā pozīcijā. Tu esi subjekts.
Merlo-Pontī apgalvo, ka ķermenis veidojas tad, kad notiek saskarsme, pieskāriens. Skatoties uz leju, pieskaroties savām rokām, vēderam, ceļiem un citām mazāk svarīgām ķermeņa daļām, tu pārliecinies, ka esi materiāls. Skats uz leju paver redzamās ķermeņa daļas. Antropologi un arheologi izvirzījuši pieņēmumu, ka šis skats uz leju ir tieši tas, kas attēlots paleolīta beigu sieviešu figūrās, kuras ierasti sauktas par venērām, jo uzskatītas par auglības dievietēm to pildīto formu dēl, kuras it kā konotē dzemdības, mātišķību un jau dzemdējušu ķermeni, pārspīlētu pielūgsmes nolūkos. Pieņēmums, ka tie tomēr varētu būt pirmsspoguļu pašportreti, pārbaudīts ar mūsdienu sieviešu ķermeņu attēliem no viņu skatpunkta leņķa, un rezultāti ir pavisam līdzīgi minētajām paleolīta akmens sievietēm. Tad nu var gadīties, ka viena no pirmajām liecībām par cilvēka ķermeni, kas saglabājusies, ir kādas sievietes iespējamais pašportrets.
Spogulis ļauj pavērties sev acīs, tas atbur neredzamo savā miesā, un, pat apzinoties, ka acis, kurās veries, ir tavējās, subjekta un objekta nošķīrums balansējas uz naža asmens – vērotājs un vērojamais…
Merlo-Pontī esejā “Acs un Gars” runā par gleznas un ķermeņa attiecībām. Šķietami tas paver iespēju runāt arī par atspulgu. Esejā “Acs un gars” (Māras Rubenes tulkojumā) teikts: “Zīmējums un glezna ir iekšpuses ārpuse un ārpuses iekšpuse, kas dara iespējamu sajušanas divejādo raksturu…” Imaginārais caur skatienu rada mīkstuma sajūtu, redzamais paliek ķermenisks, jo skatiens to tādu padara. Tad spoguļattēls saglabā ķermeniskumu, jo mēs zinām, ka tas, kas attēlots priekšā, ir ķermeņa attēlojums telpā, un mēs to uztveram ar savu ķermeni – aci. Spogulis nav ārpus telpas esošs, bezķermenisks, taču, vai attēlotais ir tavs ķermenis, vai ķermenis saglabā piederību, kad ir attēlots?
Merlo-Pontī norāda, ka ūdens atspulgs, kura mirguļojums pārnests uz citu virsmu, nav ūdens pats, pārnests kaut kur citur, bet ir projicēta ūdens dzīvīgā būtība .
Ja pievēršamies objektivētajam subjektam telpā, manuprāt, interesantu perspektīvu paver 3D videospēles trešajā personā – tādas, kurās tu kontrolē savu tēlu, identificējies ar to, taču redzi to parasti no muguras, nedaudz virs pakauša. Daniels Bleks rakstā “Why Can I See My Avatar? Embodied Visual Engagement in the Third-Person Video Game" uzdod jautājumu: kāpēc videospēlēs trešās personas skatpunkts ir izplatītāks par šķietami reālistiskāko un tādejādi imersīvāko pirmās personas pieredzi; vai videospēļu, kurās spēlētājs iejūtas kādā tēlā, mērķis nav šo tēlu savā veidā iemiesot? Bleks uz jautājumu atbild ar pieņēmumiem, ka avatāra izjustos fiziskos afektus veiksmīgāk iespējams attēlot, ja spēlētājs redz visu ķermeni telpā, nevis tikai, piemēram, rokas.
Bleks papildina argumentu ar to, ka videospēle ir jauns iemiesotības slānis, kas piedāvā jaunas pieredzes veidos, kas dzīve nav iespējami. Jāsecina, ka videospēlēm, kuras vēlas ko pastāstīt, nepieciešams rādīt avatāru, kuru sajust, nevis būt avatāram pašam. Tā sanāk – tu neesi savs spoguļattēls, bet identificējies ar to. Tas atklājas tajā, ka var identificēties – iemiesot ne tikai savu attēlu spogulī, bet arī tēlu, kuru kontrolē no pakauša. Skatoties lielā spogulī, īpaši atklājas trešās personas perspektīva, kurā tu sevi – objektu – redzi iekšā pasaulē, tādējādi apzinoties, ka vienmēr esi tajā ievīstīts, gluži kā jebkurš cits ķermenis telpā; Merlo-Pontī secina, ka “galu galā, pasaule ir ap mani, nevis manā priekšā”.
Gluži līdzīgi Šekspīra "Hamletā" princis Hamlets liek uzvest izrādi, kura parādītu viņa ģimenes situāciju, ja to tā var saukt, lai pieķertu savu onkuli noziegumā… Ja onkulis un patēvs Klaudijs sevi atpazīs “spogulī” jeb izrādē – viņš reaģēs, un tas pierādīs viņa vainu. Rakstā "Hamlet's Mirrors" Pīters Maknamara atgādina, ka skatītāji spoguļojas Hamleta tēlā – jo viss notiek no viņa POV. Izjūtot lugu, notiek identificēšanās ar Hamletu kā sava veida spoguļošanās.
Sevis atpazīšana spogulī liek apzināties sevi un savu novietojumu telpā gan gluži fiziskā, gan eksistenicālā griezumā.