Rakts pirmo reizi publicēts laikrakstā "Mājas viesis", Nr. 41., 1898.
Slavenajam pasaku sacerētājam Andersenam ir pasaka, kurā tas stāsta par sulaiņiem, ka tie garā rindā ap kādas princeses troni stāvējuši. Jo tālāk no troņa un tuvāk pie durvīm, jo vairāk tie izvērsuši krūtis, jo augstāk pacēluši galvas. Ar šiem sulaiņiem varētu salīdzināt lielu daļu no latviešu iesācēju rakstniekiem. Jo mazāk viņiem dāvanu, jo lielāka viņu iedomība. Šī iedomība neparādās tad vien, kad kāds viņu darbs vai nedarbs tapis nodrukāts un kritika to nopēluse, nē, viņas zīmes uzspiestas arī jau manuskriptam.
Nav viegli tam, kam ar iesācēju rakstnieku manuskriptiem darīšanas! Gandrīz vai visi tā rakstīti, it kā rakstītājam priekš visa cita būtu bijis laiks, tikai ne priekš rakstīšanas. Pat īsi dzejolīši dara tādu iespaidu. Otrs iespaids ir tas, ka rakstnieks nav vis iesūtījis sava darba norakstu vai apdomīgi izstrādājis pārrakstu, bet pašu pirmo uzmetumu, tā saukto «bruljonu». Sacerētāji paši bieži to arī piemin, lūgdami atvainošanu par neskaidru rokrakstu, izdzēstām, izstrīpotām vietām, klekšiem utt, pie tam allaž pielikdami, ka vēlas, lai iesūtījums jo drīzā laikā (daži pat noteic — nākamā numurā) taptu nodrukāts.
leskatoties šādās vēstulēs un manuskriptu kaudzēs, tiešām jāapbrīno jauno rakstnieku iedomība un paviršība. Vai tad jau nu katrs tūliņ tīrskaņu zvanu lējējs? Vai tad nevienam neiekrīt prātā, ka tas laiks, ko viņš ar savu ātrrakstīšanu sev aiztaupījis, lasītājam redaktoram caur nepazīstama, neskaidra rokraksta izburtošanu desmitkārt top atņemts! Mēs negribam sacīt: «Ja nav vaļas, nevajaga rakstīt, neviens taču uz to nespiež!» īsts dzejnieks — it sevišķi pie mums — var atrasties tik nelaimīgos apstākļos, ka «tas gars» viņu dzen rakstīt, un viņam ir jāraksta — ar visu nevaļu. Labi. Lai viņš to dara. Bet kāds jods viņu skubina savu darbu tūliņ arī iesūtīt kādai redakcijai? Entuziasms, sajūsmināšanās nav, ar Gēti runājot, līdzīgi siļķu precei, kura gadiem var stāvēt iesālīta. Bet entuziasmā dzimušam darbam — tam taču nostāvēšanās var būt tikai par svētību. Laiks atsvešina, un zināma lieta, ka mums priekš visa sveša ir skaidrākas acis nekā priekš aprasta. Tādēļ ikkatrs jauns rakstnieks darītu pareizi, savu manuskriptu vismaz pusgadu cieti turēdams ieslēgtu un tad to atkal ņemdams rokās nevis priekš aizsūtīšanas kādai redakcijai, bet priekš pamatīgas pārstrādāšanas. Kam šis ieteiktais pusgads izliekas par garu, tas lai apdomā, ka mūžība papīru kurvī vēl garāka, un, ja kāds ir apdāvināts un viņam savā iedomībā šķiet, ka ar to vien jau pietiek, tad lai paklausās, kā viens no mūsu laika vislielākiem rakstniekiem strādā.
Mēs domājam Tolstoju, par kuru lasāmas avīzē «Russk. Wed.» šādas ziņas: Savā tehnikā dzejnieks atgādina vecos gleznotājus. Tiklīdz kā viņam plāns priekš kāda darba gatavs un viņš sakrājis lielu daudzumu studiju, tas ātri uzmet uz papīra skici, līdzīgi zīmējumam ar ogli, nekavēdamies pie sīkumiem. Šo skici dabū viņa laulātā draudzene vai viena no viņa meitām, vai arī kāds tuvīns draugs priekš skaidras norakstīšanas. Pa ieradumam Tolstojs raksta uz diezgan prasta papīra ceturtdaļloksnēm, ar īsti lieliem burtiem. Dažu dienu viņš pieraksta ap 20 lappušu, kas iztaisa vairāk kā pusi no drukas loksnes. Strādāt viņš mēdz starp pulksten 9 rītā līdz pulksten 3 pēc pusdienas. Kad noraksts uzlikts uz viņa rakstāmā galda, tad tūliņ sākas pārstrādāšana, un proti — arvien vēl sīkumos neielaižoties. Izstrīķējumi, iemetinājumi rindiņu starpās, piedējumi sānos, augšā un apakšā lapām dod raibu izskatu. Otrs noraksts, trešs piedzīvo tādu pašu likteni. Dažas nodaļas šitā vai desmit reižu top pārrakstītas. Ar nenogurstošu izturību dzejnieks strādā tālāk, tikai pa starpām atpūzdamies. Šai radīšanas periodā viņš izlieto visus savus spēkus, lai katrs viņa tēlotais varonis taptu iekšēji patiess, un šīs pūles viņš izskaidro ar bieži lietotu sakāmu vārdu: «Zeltu dabū caur daudzkārtēju sijāšanu un skalošanu.» Tikai reti viņam izdodas kādu skatu ar pirmo reizi pilnīgi gatavu uzrakstīt, kā tas pie dažām vietām romānā «Anna Kareņina» noticis.
Kad dzejnieks pēc nogurdinoša darba sasniedzis zināmu skaidrības grādu, viņš jauno ražojumu saviem tuviniekiem lasa priekšā, lai vēl pirms nodrukāšanas varētu izlietot viņu piezīmes. Stingrāko kritiku allaž mēdz izteikt viņa laulātā draudzene, savas domas grāfam pilnīgi atklādama. Reizēm dzejnieks piekāpjas, reizēm tas cieti aizstāv savu iztēlojumu.
Pa laikam sacerētāja darbība mēdz būt galā, kad manuskripts nodots iespiešanai; ne tā pie Tolstoja. Drukas lokšņu korektūra viņu modina uz atjaunotu darbību. Kamēr darbs salikts burtos, dzejniekā sakrājušies daudz jaunu iespaidu, kuri viņam apstrādāto jautājumu rāda pavisam citā gaismā. Bet, tā kā drukas lokšņu malas šauras, tad tur daudz nekā vairs nevar piespraust klāt, un Tolstojs attura pēc iespējas savas domas atpakaļ. Nu nāk otrā korektūra. Arī pēc tās uz drukātavu korektūras loksnes gluži raibas aiziet atpakaļ. Un, ja viņam 99 reizes viena un tā pate drukas loksne taptu nodota priekš pārlabošanas, tad tomēr tas pats atkārtotos allaž no jauna. Paškritika pie Tolstoja ir ārkārtējā mērā attīstīta — jau otrā dienā viņš redz padarītās kļūdas, bet pie korektūras viņa skats top vēl skaidrāks, un dažu nodaļu dzejnieks tā pārgroza, ka tās vairs nevar nemaz pazīt.
Kad reiz par darbību mākslā bij runa, Tolstojs sacīja: «Mākslā neviena nieciņa nedrīkst atstāt neievērota, tādēļ ka dažreiz pusnorauta poga kādas personas dzīvi no zināmas puses var attēlot. Tātad arī poga ir jāapraksta. Bet visam, arī pusnorautai pogai, jāattiecas vienīgi uz darba iekšējo būtni...»
Tā rada Tolstojs savus nemirstīgos darbus! Un nu, latviešu nepacietīgie ātr- un vieglrakstītāji, viegl- un ātrrakstnieki, mācāties no viņa, kā jāstrādā! Kā bleķi kaļ — tas zināms. «Zeltu dabū caur daudzkārtēju sijāšanu un skalošanu!»