DIENASGRĀMATAS 2017-2023 — Patrīcija Kuzmina

2023. gada 10. augustā kultūrbārā “Aleponija” notika dienasgrāmatu lasījumi “Ķermenis un seksualitāte”. Svinot dienasgrāmatas kā teksta formātu, septiņas filosofes uzstājās ar savu dienasgrāmatu lasījumiem, fokusējoties uz ķermeņa un seksualitātes tēmām. Rīkotāji vaicāja: "Ko dara ar dienasgrāmatu? Tur plauktā, kastē vai atvilktnē? Vai varbūt kādreiz, kad mēs kļūsim slavenas, kādam interesēs mūsu dienasgrāmatas. Bet pirms tam jāsaraksta romāns, jādabū doktora grāds, jāizlasa visa literatūras klasika un jāatvadās no 1. personas. Nē. Dienasgrāmata ir īsts teksts, kur es no visa spēka saku, kā man ir."

Šajā rakstā aicinām pašiem lasīt Patrīcijas Kuzminas lasītos fragmentāri atlasītos ierakstus no 2017. līdz 2023. gadam rakstītajās dienasgrāmatās. Tajos redzēsiet patvaļību pret latviešu valodas gramatikas likumiem, bet tas tikai tāpēc, ka šie ieraksti patiesi sākotnēji netika rakstīti lasītājam, kā arī nav tam arī tagad pielāgoti.


17/12/2017 plkst. naktī

Manā istabā ir tik auksti, ka var redzēt, kā elpa parādās telpā. Tādi mazi balti mākonīši, bet ļoti atšķirīgi no cigarešu dūmiem. Es domāju, ka es jūku prātā. Kā gan citādāk var izskaidrot cilvēku, kam katrs vārds un teikums liek domāt par milzīgām sāpēm. Sāpēm, ko izjūt ķermenis fiziski caur prātu. Es varētu iekurināt, bet man patīk aukstums. Man patīk, cik auksti šeit ir. Es varu tikai raudāt un nosaldēt sevi. Varbūt man vajag sadzerties. 

Varbūt es neesmu pelnījusi būt laimīga? Tajā pat laikā – kurš ir?  

 

22/05/2018 plkst. 11:48

es biju aizmirsusi, cik ļoti reti guļ rīgas centrs. es biju aizmirsusi, ka ziedoņdārzā visu nakti kāds spēlē basketbolu un rotaļlaukumā pīpē zāli, ka diennakts veikalos tur vienmēr ir garas rindas, ka draugi bieži iet pastaigāties tieši naktī, ka jaunieši sporto, ka suņi ir jāved pastaigās un tuvumā ir tikai viens parks, ka lielai daļai cilvēku darbs beidzas pēc pusnakts un viņi kūtri dodas mājās, ka katrai mājai vienmēr būs kāds logs, kurā spīd gaisma un veikali neizslēdz gaismu savās izkārtnēs pēc aizslēgšanas. es aizmirsu, cik viegli paliek kājas ar putekļiem noklātas, mašīnu troksni un strīdus. es biju aizmirsusi, cik reti guļ rīgas centrs. es biju aizmirsusi, cik ļoti man tas pietrūka, lai gan paskatoties šiem centra iedzīvotājiem acīs, kuriem piederu tagad arī es, viņi redz, ka nepiederu viņiem, ka kāda mana liela daļa vēl atrodas otrpus daugavai.

 

24/08/2018 plkst. 19:13

kaut kas uz brīdi notika. varbūt es kļuvu par kārtīgu proletārieti, kuram nav vajadzīgs nekāds intelekts, jo es taču nedomāju kāpēc? es vispār nezinu, ko es daru, jo nezinu kāpēc tas būtu jādara. un tā kļūstot par strādnieci attapos aizmāršībā, ka man taču patīk lasīt grāmatas un rīgas laiku, ka agrāk naktī skatījos dok. filmas par cietumiem un gulēju tikai 4 stundas diennaktī, un vispār man taču tik ļoti patika rakstīt. Kur tas viss pazuda?

 

jo es vairs neesmu rīgā, mani vairs nesilda saule. austiņas mūzikai saplīsa jau pirms vairākām nedēļām. man patstāvīgi ir nogurušas acis un sāp galva; pats ķermenis ir slābans. tie laikam ir simptomi nelaimīgai dzīvei. man laikam vajadzētu aiziet līdz grāmatplauktam, bet nav spēka piecelties. pēc nedēļas atsākas studijas. cerams, ka tās mani izglābs.

 

08/08/2019 plkst. 23:22

Šodien līst, bet tas man netraucē, jo man nekur nav jābūt. Un es arī nekur nebiju. Mans pulkstenis neatbilst manu apkārtējo pulksteņiem jo brīžiem tajā sekunde nosit minūti un brīžiem gluži pretēji. Tas ir ieķipis mana kokona lapu lipīgajā šķidrumā un nedaudz sabojājies. Vairākas stundas dienā es cītīgi cenšos sevi atsvabināt no kokona, bet neveiksmīgi. Kājas pakustināt vairs nav iespējams, šķēres atrodas pārāk neaizsniedzami, un visus manus palīgā saucienus apslāpē gan manas istabas sienas, gan mana nespēja iekliegties.

 

07/10/2019 plkst. 16:00

Ir pagājušas 3 bezrūpīgas dienas kopš mana pēdējā ieraksta. Jāatzīst, ka savu visvairāk atlikto darbu – pārstādīt puķes – esmu veikusi. Tāpat arī atteicos no lielas daļas savu t-kreklu. Tomēr pieslēgties studijām paliek aizvien grūtāk. Šodien nebiju universitātē. Es jūtos pārāk uztraukta par darbu kuru nevaru atrast un tas mani ļoti uztrauc. Protams, man ir nojauta, kas man ir jāizdara, lai gan šobrīd man ir sajūta, ka pat zvaigznes mani soda. Es pat nesaprotu, cik zemu man ir jākrīt, lai kāds ļautu pacelties augšup. Grūti saglabāt pozitīvu domāšanu, ja neveiksme seko neveiksmei. Man ir sajūta, ka es esmu ietverta vienā telpā ar Sīzifu un mēs to akmeni veļam kopā. Man kaut kā ir jāsaņemas, bet arī saņemšanās process man atgādina akmens velšanu. 

 

08/10/2019 plkst. 23:46

Pēdējā laikā manas garstāvokļa svārstības ir aizvien izteiktākas. Un es nezinu vai tas ir rudens, vai vienkārši neakurāts novērojums. “Varbūt man izdosies” – aptuveni šādu frāzi sevi pieķeru sakām ikdienā. Bet izdosies kas? Nodzīvot vēl vairākus gadus. Nodzīvot līdz vecumdienām kaut kā? Beidzot iekārtot savu dzīvi kaut cik mierīgu? Vai tas vispār ir tas, ko es vēlos? Es tikai nemitīgi skrienu uz kaut ko, ko man nemaz nevajag.

--

Lai gan Nekad neesmu uzskatījusi sevi par labu cilvēku, mans iekšējais konflikts parādās tur, kur mums jānovelk robeža no kura brīža cilvēks ir spējīgs apzināties savu izvēļu sekas. Un šajās sekās ierēķināt arī sevi. Vai mana spēja pēdējā brīdī izlekt no kuģa – nolikt savu mentālo stāvokli kā prioritāti – ir savtīga un neētiska rīcība vai arī izdzīvošanas instinkts?

 

15/11/2021 plkst. 21:46

Varbūt nākamnedēļ paliks vieglāk, jo nākamnedēļ atgriežamies klātienē. No vienas puses tas prasa lielāku enerģijas patēriņu, bet no otras puses būs obligāti jārūpējas par savu ķermeni. Šobrīd es smirdu. Nezinu kāpēc ļauju sev smirdēt. Manī mīt kaut kāda pašdestruktīva vēlme, kuru laikam spēju apspiest izpaužot savu esamību-priekš-otra. Kad esmu tikai ar sevi (esamībā-priekš-sevis), tad manī notiek dīvains process. Pat nezinu kā to jēdzīgi tā raksturot. Esot kopā ar sevi, pārsvarā jūtos ļoti neitrāli, proti, drīzāk to varētu pielīdzināt apātiskumam. Bet tajā pašā pat laikā ik pa brīdim prātā notiek dažādi enerģijas uzplaiksnījumi, bet tie ir tik strauji un spēji, ka tos nemāku novirzīt uz jēdzīgu darbību. Pārsvarā šajās reizēs sanāk pieslēgties visam vienlaicīgi, bet šādā veidā nekur netiek sasniegts rezultāts. 

 

23/01/2023 plkst. 21:13

Tagad jādzīvo taupīgāk. Laiks samaksāt par bakalaura darbu. Un man nav nemazākās sajēgas, cik ir pirmais maksājums.

Ar steigu jātiek galā arī ar Tvēruma darbiem, kuri paliek aizvien vairāk un vairāk. Un tik grūta ir tā piesēšanās. Īsti nezinu pat no kurienes šī aizture, bet uz priekšu nekas normāli neiet. 

Varbūt tāpēc, ka viss jādara vienai? Lielākā vai mazākā mērā mazos dzīves sasniegumus vairs nav ar ko dalīt. Čīkstēšana par vientulību gan nekā nepalīdzēs. Tas gan ir skaidrs. Drīzāk jau ar to jāiemācās sadzīvot. Vismaz pagaidām – kamēr jākārto bakalaurs un kārtīgi jāstrādā dažādās vietās paralēli. Principā jaunām attiecībām nemaz nav laika. Vienalga vai tās būtu draudzīgas vai romantiskas. Šie visi, protams, ir tikai attaisnojumi. Bet ar kaut ko jādzīvo taču ir. 

Jāatzīst, ka pa pēdējo pusgadu ļoti, ļoti daudz ir izmainījies. Šogad bija kaut kāds savādāks rudens, nekā parasti. Kas tieši bija savādāk – nezinu. Tomēr kaut kas ļoti, ļoti izmainījās.

Gribu būt tas cilvēks, kam viss ir plus-mīnuss sakārtots. Gribu iet uz darbu ar līdzpaņemtām pusdienām. Gribu izskatīties smart-casual ikdienā. Gribu laicīgi iet gulēt un agrāk celties. Varbūt pat pievienoties 5 no rīta klubiņam. Gribu rutīniski iet pastaigās ar Nori. Gribu, lai mājas vienmēr ir savāktas. 

Gribēt – tas ir labi. Kaut ko izdarīt, kaut ko sasniegt – tas jau cits stāsts. Diemžēl. 

Pēc mēneša man paliek 25 gadi. Atceros, ka vidusskolā braucu ciemos pie draudzenes, kuras māsas draudzenei tieši tajā dienā palika 25 un viņa ļoti pārdzīvoja, ka tā jau ir ceturtdaļa gadsimtam. Toreiz likās ļoti pieaugušo saruna, bet reāli sūds vien ir. Kas ir 100 gadi? Pāris kari, 1-2 pandēmijas un iespējams kāda kultūras revolūcija (ja paveicas). Tāpat maza iespēja pilnīgi visus tos procesus piedzīvot vienam cilvēkam. Es nejūtos ceturtdaļgadsimta nodzīvojusi. Varbūt mans ķermenis, bet es pati nemitīgi piemirstu, ka vairs neesmu pusaudzis.

 

12/07/2023 plkst. 01:11 

Turpinu meklēt dzīvokli Rīgā. Neiet viegli un kopumā situācija liekas uztraucoša. Cenšos paļauties uz to, ka pasaule pati saliek visu pareizajās vietās. Es te tikai esmu un eksistēju starp visām savām lietām. Dzīve turpina kustēties uz priekšu. Dažkārt esmu tajā ielekusi iekšā, bet dažkārt tā pati kustās bez manas palīdzības. Tad man atliek tikai smuki sēdēt un noskatīties. Tā jau viss izklausās vienkārši. Vienīgi man jau no mazotnes ir bijis grūti vienkārši sēdēt (pie tam vēl ar celīšiem kopā) un skatīties. Daudz vieglāk to darīt no guļus pozīcijas – laiski izguļoties gultā. Vienīgā problēma, ka tad ir ļoti ērti, bet dzīve galīgi nav ērta padarīšana.

Varbūt vienkārši jāaizbrauc uz jūru? Kaut kādu iemeslu dēļ gulēšana smiltīs neskaitās kā laika nosišana. Varbūt tāpēc man patīk sauļoties? Varbūt tas man pietrūkst? Tieši kā reiz no nākamās nedēļas sākas 3 nedēļu atvaļinājums. To noteikti nedrīkst nogulēt mājās. Es galu galā esmu jauna un spēcīga sieviete. Tā arī piedienētu uzvesties. Ja saguršu jau tagad, tad kā izdzīvošu ne tikai šo nedēļu, bet arī nākamos vēl pāris gadus?

Dziesmu svētku koncertā 2 rindas tālāk sēdēja sieviete gados (jā, sieviete, nevis kundze) – sipāja aliņu, viegli līgojās līdzi dziesmām. Viņai bija nekrāsoti sirmi mati un ļoti labs outfits. Turklāt vienā brīdī viņa no kabatas izvilka jaunāko iphonu, lai uzņemtu video. Man pat nav jaunākais iPhone, jo es nesaprotu, kam tas ir vajadzīgs. Es dotu viņai ap 80 gadiem. Viņa bija uz koncertu atnākusi viena pati. Vai arī sēdēja viena pati. Jebkurā gadījumā es būtu gatava būt viņa. Man liekas izvirzīt pārāk lielus dzīves mērķus var sanākt arī kaitīgi. Daudz domāju par rakstīšanu, studijām, semiotiku un Igauniju, bet varbūt labāk par mērķi izvirzīt – kļūšanu par stilīgu omi. 

Tas gan nenozīmē, ka kaut kas baigi tagad izmainās. Man šķiet, lielais mērķis – saņemties pa dzīvi – paliek nemainīgs. Katru dienu piecelties paliek par patstāvīgo uzdevumu vēljoprojām. Nedomāju, ka jelkad tas man notiks dabīgi, lai gan es to vēlētos. Varbūt vēlāk dzīvē – kad tā būs kļuvusi brīvāka no saistībām, ja tas maz iespējams. Varbūt sirmākā vecumā? Tad jau redzēs. 

 

28/07/2023 plkst. 23:57

Citreiz nav viegli atrast par ko tieši pierakstīt. Šodien lija lietus – vai tas ir pierakstīšanas vērts notikums. Kas ir un kas nav pieraksta vērts? Tā filosofija ir mani sabojājusi. Es agrāk biju normāls cilvēks, bet tagad katrs teikums ir struktūra, katrai lietai ir nozīme un es pati pat šeit vispār neesmu. Nav arī nekādas jēgas, bet tam, ka nav nekādas jēgas arī nav jēgas un dienas beigās es te vienkārši esmu. Tāpat, kā visi citi. Un mums pat nav jāzina vienam otru, lai būtu šeit viens otram blakus. Mums vispār nekas nav jāzina, lai varētu vienkārši būt. Eksistēt. Lidot pa gaisu. 

Atpakaļ

Komentāri