Šonedēļ noritēja pirmā no četrām konferences “Demos” sesijām, kuru rīko biedrība “Konservatīvās domas konference” sadarbībā ar izdevniecību “Kodaka” un portālu “Telos”. Konferencei norādīti vairāki mērķi un uzdevumi, ar kuriem iespēja iepazīties konferences mājaslapā "demos.lv", bet pirmā sesija tika konkrēti veltīta jautājumam “Kas ir konservatīvisms?”. Programmas piedāvājumā bija četri īsi priekšlasījumi – R. Bičevska “Īss ievads konservatīvismā”, J. Rudevska “Vai konservatīvisms ir ideoloģija?”, K. Lāča “Konservatīvisms. Teorija un politiskā prakse. Pēdējie pieci gadi.” un A. Irbes “Konservatīvās partijas programma”. Pēc neliela pārtraukuma notika arī paneļdiskusija “Kas ir konservatīvisms?”, kurā piedalījās visi iepriekšējie runātāji, bet viņiem oponēja E. Šimfa. Pasākumu vadīja A. Kudors.
Pēc konferences norises vaicājām atsauksmes mūsu auditorijas labāk zināmajiem cilvēkiem - kā patika? ko redzējāt? vai vērts iet uz nākamajām sesijām? Lūk, kādas ziņas mums pienāca atpakaļ.
No Āranda Ruģēna: Kā gadījās man nonākt tajos aizmugurējos krēslos, tā arī neatminos. Cilvēkiem ar tik naivu gaumi sevis pasniegšanā kā man noteikti bija jājūt sevī virdošs, nepārvarams pievilcības, šarma un paškauna kokteilis, attopoties tajā elegances jūŗā, kura pāršalca Latvijas Kaŗa muzeja ātrija zāli. Ar vakardienas bujabēzi uz sporta džempera priekšas, noskrējies ieņēmu savu diskrēto sēdvietu. Kauns! Uz mirkli izsvēru prātā vajadzīgo distanci, laiku un loģistiku, lai paspētu uz tuvāko trikotāžas ateljē. «Nu viss…» es pie sevis murmināju. «Nu vairs ne pirmais balkons, bet jau gan beletāža.»
No Toma Babinceva: Otrais punkts dalības noteikumos vēstīja: “Dreskods. Daļēji formāls. Vīriešiem ieteicams ierasties žaketē. Nepiemēroti apģērbtiem dalībniekiem ieeja pasākumā var tikt liegta.” Tas, iespējams, ir viens no iemesliem (ne gluži būtiskākais), kādēļ izvēlējos nopirkt biļeti. Lietišķā etiķete ir brīnišķīga un jautra lomu spēle vai, Barta vārdiem izsakoties, mītrade. Savos privātajos pasākumos vienmēr uzstādu līdzīgus dreskodus, bet tie reti tiek korekti ievēroti, tādēļ pilnībā atbalstu kategorisko formulējumu konferences noteikumos. Bet vai dreskods tika ievērots? Daudzmaz jā, taču labi gribošiem kungiem, šķiet, nepieciešams atgādinājums (vai rājiens!), ka melns uzvalks ir visnotaļ tāls no kategorijas “daļēji formāls”. Tas pats sakāms arī par tā saucamajiem biznesa uzvalkiem tumši pelēkā vai tumši zilā krāsā, kas, protams, nav tik kliedzošs pārkāpums kā melns uzvalks, taču skaidri atbilst dreskodam “formāls”. Kungi melnos uzvalkos netika izraidīti, pat ne tie, kam bija melnas kaklasaites (!) vai melni krekli (!!!), un es – tērpies zaļā mednieku žaketē, atšķirīga auduma biksēs, tumši brūnās ādas kurpēs, baltā kreklā, gaiši brūnā, pītā kaklasaitē un vestē – jutos mazliet neveikli. Un par ko? Par to, ka ievēroju dreskodu. Uz nākamajiem trim konservatīvās domas vakariem došos melnā uzvalkā, un mani neviens neapturēs.
Par saturu. Šis ir otrais portāla "Telos" klātienes pasākums, kuru sanācis apmeklēt. Aptuveni pirms gada biju simpozijā “Intelektuālisms: tā saistība ar totalitārisma ideoloģiju un aktuālās problēmas”. "Telos" pārstāvjiem bija būtiski distancēties no pasākuma nosaukuma, kuru paši neizraudzījās, jo nosaukums jau priekšlaicīgi ietvēra pieņēmumu, ka “intelektuālisms” ir kādā tiešā veidā saistīts ar totalitārismu. Tā ir dzirdēta saistība, taču ne viennozīmīga vai pašsaprotama, vai atbalstāma. Arī konservatīvās domas konferences pirmais vakars “Kas ir konservatīvisms?” bija intelektuāli rosinošs un nopietns mēģinājums saprast un no dažādiem skatpunktiem tematizēt jēdzienu “konservatīvisms”. Tika jautāts, vai konservatīvisms ir pozitīva politiska programma, kas paredz vai pat ir vienādojama ar konkrētām vērtībām, piemēram, kristīgajām vai primordiālu nacionālismu, vai arī konservatīvisms ir vispārīga, nogaidoša un domājoši lēnprātīga vēsturiska orientācija, kas nozīmē atturību un skepsi pret politiskajā pieredzē neattaisnotu un, iespējams, utopiski sološu progresa retoriku, lai kāds būtu tās saturs. Tās ir visai atšķirīgas izpratnes par konservatīvisma būtību, un otrā no tām arī pieļauj, ka konservatīvisms ne vienmēr paredz, piemēram, Latvijas politikā šķietami pašsaprotamo saistību starp konservatīvismu un pretējību Stambulas konvencijai. Tika pieļauts, ka, šādi domājot konservatīvismu, tas nav skatāms kā fundamentāli atšķirīgs no progresīvisma – tas var būt piekāpīgs, tas var nonākt turpat, tikai lēnāk. Kā šo konservatīvisma līniju apkopoja filosofe Elvīra Šimfa, kurai diskusijas daļā bija dotas pirmā komentāra tiesības: “...mūsdienu konservatīvie ir tie paši klasiskie liberāļi vai marksisti, voilá.” Runātāji gan vienprātību nesasniedza, daļai iestājoties par to, ka konservatīvismam jābūt kareivīgam un pārstāvētajās vērtībās noteiktam, nevis tukši reakcionāram. Konservatīvismam jābūt ideju kopai, par ko iespējams cīnīties. Šie divi konservatīvisma poli konferencē ieņēma centrālu lomu, taču ar to nav izsmeļami referātu visi tematiskie atzarojumi. Aicinu ar tiem iepazīties, noskatoties ierakstu.*
Ciktāl konservatīvisms uzstāj par ideju, ka izglītība un brīvais laiks nepieciešams, lai taptu stingrā nozīmē par cilvēku kā būtni, kas ir atšķirīga no dzīvniekiem bez pasauliskuma, es visdrīzāk esmu konservatīvs. Kaut šai domai ir potenciāli negatīvas sekas, pozitīvā brīvība ir cilvēkam būtiski raksturīga spēja. Tomēr, ja kāds mani piespiestu pie sienas un liktu atskaitīties par savām politiskajām pārliecībām, es sākotnēji gan jau teiktu “radikāls centrists”, bet pēc pirmā pliķa atzītos, ka tomēr “kreiss liberālis”. Konferenci apmeklēju, būdams “pretējās nometnes” pārstāvis. To pieminu, jo atsevišķos brīžos krita acīs, ka ar LGBTQ+ kopienu saistītie ētiskie un medicīniskie (arī ontoloģiskie) jautājumi bija konkluzīvi pieņemti kā veselā saprāta nobrukumi u. tml., kas ir apšaubāms un neiejūtīgs tēmas vienkāršojums. No otras puses – konference nebija veltīta padziļinātam ieskatam dzimuma / dzimtes un seksualitātes problemātikā, tādēļ izvērsti ieskati nebija sagaidāmi. Ir pavisam skaidrs, ka, ejot uz konservatīvās domas konferenci, jārēķinās ar uzskatu atšķirībām, bet aicinu savus domubiedrus to neuzskatīt par šķērsli, jo demokrātijai nav jābūt pieklājīgai, bet pārdomātai gan, un nav nekā sliktāka par savos uzskatos ērti iemītošiem progresīvajiem vai konservatīvajiem, kas nav gatavi uzklausīt un apsvērt pretējās puses nostājas.
Pēc pasākuma vairāk painteresēšos par Frankfurtes skolas un Minsteres neokonservatīvisma skolas polemiku, bet tiem, kas nebija, novēlu nesēdēt mājās un apmeklēt kultūras notikumus. Bet vēl būtiskāk – nedaudz pārfrāzējot Agneses Irbes noslēdzošos vārdus – precieties, dzemdējiet bērnus un dzīvojiet laimīgi!
No Rūda Bebriša: Uz notikumu es nebiju. Ne jau tāpēc, ka nebūtu interesanti – tieši pretēji, spriežot no pieredzes, līdzīgi pasākumi bijuši tīri labi, piemēram, pagājušogad notikušais simpozijs “Intelektuālisms: tā saistība ar totalitārisma ideoloģiju un aktuālās problēmas”. Taču uz "Demos" konferenci nemaz īsti negrasījos doties, jo (1) man tovakar bija citi plāni, (2) nevēlējos maksāt piecu eiro ieejas maksu, (3) pārlieku daudz aizdomājos par to, vai nav risks, ka mani “modkauninātu” (fashion shaming), ņemot vērā eksplicīti minēto ieteikumu vīriešiem ierasties žaketēs un brīdinājumu, ka “nepiemēroti apģērbtiem dalībniekiem ieeja pasākumā var tikt liegta”. Lai jau vērtē, bet nevar noliegt, ka šajā prasībā ir kaut kas komisks.
No Rinalda Onckuļa: Pēc četriem saturīgajiem lasījumiem īpaši interesanta izrādījās Elvīras Šimfas atsvaidzinoši ievadītā diskusijas daļa, kuru iegrožoja vienīgi atvēlētais laika limits. Negaidīti trāpīga šķita Jura Rudevska noslēdzošā analoģija starp mums reālo-objektīvo-doto pasauli un Dž. R. R. Tolkīna fantastisko Viduszemi, kurā izolacionistiski bezrūpīgajai hobitu Šīrai ir iespējams pastāvēt (autoritārās Mordoras klātbūtnē), tikai pateicoties citu tradīcijām bagāto valstību kaujas gatavībai. Taču tas nav viss.
Personīgi vairākkārt pārdomas raisīja tieši Agneses Irbes uzstāšanās un atgādinājumi par dzīvību, jo īpaši dzimstību (kura turpina samazināties) Latvijas kontekstā. Tika uzsvērta / atgādināta atziņa, ka jebkura dzīvība ir vērtība. Prātā iezagās ķecerīga doma (ne gluži par Romas impēriju), vai tiešām seksuālas varmākas "devums" sabiedrībai tiktu pieņemts drīzāk kā bērna augšana netradicionālos apstākļos, tajā skaitā – ģimenē?
Savukārt, no dzīvības jēdziena pievēršoties dzīvības statistikai – demogrāfijas sakarā kā piemērs zemajai dzimstībai pat Āzijas konservatīvi tradicionālajās valstīs tika minēta Singapūra, kuras dzimstība uz vidēji vienu sievieti esot 1,1; kamēr vēlams ir vismaz 2,1; (summārais dzimstības koeficients, fertility rate) esot zemāka kā Latvijai. Piemērs mani mulsināja, jo, ņemot vērā Tālo austrumu reizēm pat polāri atšķirīgās valstis, sev vaicāju, vai tiešām komerciāli vērstā Singapūras teritorija (viena no dārgākajām pilsētām pasaulē) būtu nozīmīgākais piemērs dzimstības lejupslīdei Tālo Austrumu reģionā?** Līdzīgi būtu sniegt Monako kā piemēru Eiropas "augošajam" demogrāfijas stāvoklim.
Latvijas demogrāfijas rādītāju lejupslīdi iepazinu jau pirms 10 gadiem ģeogrāfijas stundās apgūtajā mācību vielā. Tagad vielas vietā jau tiek apgūts mācību saturs, taču problēma nemainās. Dzimstības izaicinājums ir aktuāls visdažādāko viedokļu pārstāvjiem gan nacionālā, arī etniskā, pat sociālekonomiskā vērsumā. Šķiet, ka vienīgi kosmopolītiem vai atsevišķiem nomadiem tas nerūpētu. Taču visvairāk viedokļi dalās par lielo jautājumu, kā attiekties pret dzīvību brīdī, kad tā sākusies rasties.
Sakarā ar dažādu “nometņu” vērtībām savdabīgi nāk prātā "Erasmus+" programmas sniegtā multikulturālā un pat nereti liberālā gaisotne, kurā neizpaliek dalīšanās un pat tieši lepošanās ar savu nacionalitāti (nevis etniskumu). Iegūtie paziņas dalās kopīgā pieredzē studiju valstī un bieži vien kaļ plānus, lai vēlāk personīgi iepazītu arī viens otra “mājas”.
Neraugoties uz jauki kraukšķīgajām uzkodām, nesvētīto vīnu un aizrautīgajām sarunām pēc oficiālās daļas beigām, droši apgalvošu, ka šī (un abas nākamās šogad ieplānotās) noteikti nebūs vienīgās apmeklēšanas vērtās konferences.
Šlipsi nebiju vilcis kopš 2016. gada jūnija.
Un Ārands izrādījās ļoti sakarīgs džeks!
No Adelīnas Kalniņas: Trešdien vīrs ļoti aktīvi pēcpusdienā rosījās pa māju, gāja dušā, satraucās par apģērba izvēli un gludināja kreklu. Protams, pārjautāja vairākas reizes, vai izskatās labi. Varētu šķist, ka viņš gatavojās jaukai iziešanai kopā ar mani, bet – nē, viņš vēlējās izskatīties ļoti pieklājīgi, dodoties uz "Telosa" konferenci. Ejot ārā no mājas, viņš mazliet nosmīnēja un teica: ”Nedaudz smieklīgi, sieva paliek mājās un taisa ēst, bet es dodos darbos.” Ap pulksten deviņiem no viņa nebija nekādu ziņu, viņš arī neatbildēja uz ziņām, es jau satraucos, ka "Telosa" konference viņu ir tā savaņģojusi, ka mājās vairs nenāks. Ap vienpadsmitiem viņš tomēr ieradās un stāstīja par visu, kas bija noticis un cik interesanti tas bija. Uzsvēra, ka dosies arī uz pārējām. Viņš, protams, bija arī iegādājies grāmatas, to pirkšanu atrunājot ar to, ka tās bija pa izdevēja cenu (šo atrunā, jo mums grāmatu mājās ir ļoti daudz un vairs nav, kur tās visas likt). Pērkot grāmatas, pārdevēja bija atkārtojusi Agneses Irbes teikto, ka ir jāprecas un jādzemdē bērni, viņš ar lielu lepnumu viņai atbildēja, ka ir jau precējies. Tad nu mēs tai vakarā ņēmām un uztaisījām bērnu, lai būtu pavisam pareizi (joks).
---------------------------------------------
*Ieraksts pieejams: https://telos.lv/konservativas-domas-konferences-demos-1-sesija/
**Pasaules Bankas (World Bank) summārā dzimstības koeficienta dati par Austrumāziju un Dienvidaustrumāziju (2017-2021).